Kas ir konservatīvisms?
Dr. phil. Raivja Bičevska 25. oktobrī nolasītais referāts.
Šis referāts tika nolasīts Demos I sesijā 2023. gada 25. oktobrī. Papildināta tā versija lasāma portālā Telos:
Raivis Bičevskis
Dāmas un kungi, godātie klātesošie, mana nelielā, bet kā es ceru – koncentrētā, priekšlasījuma tēma ir “Kas ir konservatīvisms?” Tūlīt gribu teikt, ka nepretendēju atbildēt uz šo jautājumu visu šodienas runātāju vārdā un vēl jo vairāk – visu to Kodokas un Telos rīkotā konservatīvisma kongresa dalībnieku vārdā, kuri uzstāsies un runās nākamajās kongresa sesijās, kas gaidāmas visai drīz. Tomēr es arī negribu slēpties aiz atrunām, ka par tādu šķietami mega-, meta-, hiper-līmeņa jēdzienu kā “konservatīvs”, “liberāls”, “demokrātisks” vai “nacionāls” utt. saturu (šo jēdzienu daudzveidīgā un vēsturiski mainīgā lietojuma dēļ) nevar pateikt neko pavisam konkrētu un saturiski precīzu. Nē, to var izdarīt, ja vien skaidri redz tā laikmeta aprises, kurā mums reiz lemts dzīvot un strādāt. Jēdzienu definīcijas vienmēr prasa laikmeta un vēstures teoriju; bez tādas tās paliek tukšas. Tāpēc manu mēģinājumu šodien ieskicēt to, kas ir konservatīvisms, pavada šoreiz neeksplicēta un tomēr dažās aprisēs saskatāma modernā laikmeta teorija.
Savu tiešo uzdevumu šovakar es saskatu tajā, lai priekšlasījumu un sarunu iesākumam sniegtu pietiekami skaidru ieskatu konservatīvisma idejās, lai gan pavisam noteikti nepateikšu visu par tām.
Šodien mēs redzam, ka vēsture tiek daudzkārtīgi pārrakstīta – dažos gadījumos politiski brutāli, citos – visai intelektuāli miglaini un nemanāmi. Taču tā tiek ne tikai pārrakstīta, bet arī aizmirsta. Šādā laikā, kurā pārraksta vai aizmirst, vēl jo vairāk ir svarīgi atcerēties par pagātni un uzdot jautājumu: kas no tās tiek smelts un kas – apzināti vai neapzināti pamests novārtā. Runa ir par kultūras atmiņas politiku, kuras problēma saasinās pārmaiņu un nemiera laikos vairāk, nekā ilgākos miera un stabilitātes laikos. Šī jau ir viena būtiska konservatīvisma atziņa: ka vispār ir pagātnes mantojums, ko – it sevišķi intensīvāku pārmaiņu laikos – gudri jāpārzina un tas var nest tagadnei svētīgus augļus. Dāmas un kungi, šodien šāda atziņa nebūt nav pašsaprotama: pagātni aizmirst un vēsturi pārraksta, daudz nedomājot izrauj no pagātnes auduma ideju pavedienus, par kuru rakstu un nozīmi īsti nekā nezina, jo aizmirst konservatīvisma ideju par vēstures klātbūtni tagadnē un gudru apiešanos ar šo klātbūtni un aizmirst par aizvien no jauna veiktas, uzmanīgas ielūkošanās pagātnē nepieciešamību tieši tagadnes un nākotnes vārdā. Akadēmisks vārds šādam apdomīgam skatam pagātnē skan “kultūras atmiņa” un “hermeneitika”. To uzdevums ir neaizmirst. Johans Volfgangs Gēte, kuru varbūt pirmajā acu uzmetienā negaidām sastapt konservatīvisma nometnē, reiz izteicās, ka viņš nesauc par dzīves cienīgu tādu dzīvi, kura nespēj gudri un apzināti “atskatīties uz vismaz trīstūkstoš gadiem”. Uz šī izteikuma fona mēs daudz ko esam aizmirsuši un dzīvojam ļoti aizmirstošā sabiedrībā.
Nu reiz pie šī aizmirstā šodien piederas arī vārdu “konservatīvisms” un “konservatīvs” saturs. Tie ir vārdi, kas šķietami ir diezgan daudz izskanējuši pēdējos gados arī Latvijā. Taču izskanēt vēl nenozīmē – saprast. Vārdi izskan, bet bieži tik pārvērstās nozīmēs, ka tajos grūti atpazīt skaidru jēgu. “Konservatīvisms” ir vārds, kurš šodien pat īpaši ir šajā nozīmē apdraudēts. Taču nevis tikai to vēsturisko nosacījumu aizmiršanas dēļ, patiecoties kuriem šis vārds kā ideju, teoriju un politiskas prakses kopuma apzīmējums Eiropā reiz parādījās. Vārds “konservatīvs” ir apdraudēts, jo tam šodien veikli var piedēvēt absolūti maldinošu nozīmi. Un tas arī tiek darīts. Konservatīvs šodien dažu politisko spēku un noteiktas sabiedrības daļas izpratnē ir gandrīz vienlīdzīgs apzīmējums demokrātijas apdraudējumam, cilvēktiesību pārkāpumam un modernai sabiedrībai naidīgai reakcijai. Šiem maldiem var stāties ceļā, izskaidrojot modernās sabiedrības un laikmeta būtību un līdz ar to – arī skaidrojot konservatīvisma lomu un nozīmi šajā sabiedrībā un laikmetā. Šāda skaidrojoša darba īstenībā nav bijis, politika un sabiedrība apmierinājusies ar ļoti īsredzīgiem laikmeta un pēdējo pāris gadsimtu aprakstiem, ja vispār par tiem interesējusies. Līdz ar to perspektīva uz tagadni un to, ko tajā darīt un kāpēc darīt, ir bijusi pakļauta ļoti seklai izpratnei par to, kur vispār atrodamies un kādos procesos esam iesaistīti. Šiem pārpratumiem, kas pamatā ceļas no nevēlēšanās (un varbūt arī nevarēšanas) padomāt kaut nedaudz dziļāk, var stāties ceļā, izkopjot izpratni par tikai šķietami pārāk abstraktu modernā laikmeta iezīmju saistību ar ļoti konkrētu tagadnes dzīves īstenību. Kā teiktu reiz, savā dzīves nogalē Prūsijas valsti aizstāvošais filozofs Hēgelis: tikai tas, kurš iemācījies domāt abstrakti, vispār tikai spēj saskatīt konkrēto tagadni. Tikai tāds arī var nopietni un atbildīgi izturēties pret vārdu nozīmēm. Un tā ir jau konservatīvisma otra iezīme, ko šodien vēlos izcelt: kopt vārdu, t. i., no vienas puses – nesašaurināt vārdu nozīmi un arī – no otras puses – to nepalaist nesaistošu un relatīvu nozīmju straumē. Tas iespējams, ja apzināmies, kur patlaban atrodamies.
Pagātnes gudra iesaistīšana aktuālajā dzīvē un rūpes par vārdu nozīmi – tā jau esam in medias res, t. i., pie lietas – jau esam ko pateikuši par konservatīvismu. Bet tas nav gana teikts un nav gana teikts tieši šajā mirklī un pašreizējā Latvijas situācijā.
Kodokas un Telos rīkotais pirmais konservatīvās domas kongress šķiet ļoti svarīgs tāpēc, ka ir mēģinājums kopīgi jautāt, ko tieši no Eiropas filozofisko, politisko, teoloģisko un sociālteorētisko sarunu, traktātu, diskusiju un tradīciju jomas, kurās ir izskanējis konservatīvisma vārds, mēs šodien akcentējam un tas nozīmē – aktīvi veicam sabiedrības pašrefleksiju par sevi un savu novietojumu vēsturē un tagadnē. Tādējādi mēs rādām, ka laika norisēm nesekojam tikai pasīvi (un tad norišu un to jēgas skaidrojumu veic citi!), bet piesātinām savu eksistenci ar gana refleksīvi pamatīgu skatījumu uz lietām. Tas savukārt paredz to, ka šo skatījumu nepakļaujam pārmaiņu straujumam kā pēdējam soģim pār visu. Šodien, kad sociologi runā par aizvien jaunu laika paātrinājumu sabiedrību, būtu ļoti svarīgi nemesties jaunu kustību un saklausītu ideju pavadā tūlīt pretim nākotnei, kuras vēl nemaz nav. Pastāv cieša saikne starp laika ritējuma izjūtu sabiedrībā un aizmiršanu, un apkārt klīstošu mītu un ideju parādīšanos! Šo saikni vajag skaidri saskatīt. Līdz ar to esam raksturojuši arī vēl trešo konservatīvisma iezīmi: no pagātnes reāluma tagadnē un vārda nozīmju kopšanas izriet arī atturība pret ātru piekrišanu un pārāk naivi entuziastisku nākotnes solīšanu un pret nākotnes cerībām. Tas nenozīmē vienkārši psiholoģisku piesardzību vai pat bailīgumu, bet gan distances iegūšanu, savākšanos, redzes punkta sasniegšanu, no kura vispār kaut kas ir saskatāms, nevis aizrautīgu traukšanos nākotnē, kurā aicina labi pazīstamais sauklis: “vajag beidzot darīt, pietiek tikai runāt / domāt”! Nē, tieši vajag domāt un tad darīt un vispirms pārdomāt to, ko nozīmē “darīt”. Tas ir labs šīs konservatīvisma iezīmes raksturojums.
Taču arī tas vēl nav viss. Tam, kurš šodien runā par pagātnes mantojumu, par vārdu nozīmi, par atturību pret pārāk utopiskiem saukļiem, tam nereti jāsaskaras ar to, ka viņu dēvē par attīstības un progresa ienaidnieku. Joprojām, un tas varētu būt pat pārsteidzoši, tāpat kā 19. gadsimta vidū un 20. gadsimta sākumā un beigās, modernā laikmeta progresa būtību raksturo kopumā ar tiem pašiem vārdiem: proti, modernajā pasaulē jauno tehnoloģiju attīstība sekmē sociālas revolūcijas, abas saplūst vienotā straumē, abas virzās emancipācijas, demokrātijas un brīvības virzienā. Šis raksturojums ir viens no ietekmīgākajiem sociāli politiskajiem mītiem, kas radījis un rada aizvien jaunas vīzijas par tuvāku un tālāku laimīgu nākotni. Tehnikas un sociālo revolūciju mijiedarbē aizvien vairāk zūd atmiņa, spēja orientēties laikmetā, distance no ierautības modernās politiskās reliģijās, tādās kā reiz komunisms vai kreisi vērsta eko-ideoloģija. Šī uz nākotni orientētā anti-vēsturiskā un pašaizmirstīgi optimistiskā līkne, ko jau 20. gadsimta pašā sākumā iezīmēja tobrīd atzīti sociologi, filozofi un vēsturnieki, daudzējādā ziņā izrādījusies maldinoša, tāpat kā to balstošās un no šīm teorijām iedvesmu smeļošās politiskās pozīcijas.
Ja tas ir tā, tad jājautā: kas šodien ir konservatīvisms kā teorija, kurā smelties spēkus un iedvesmu jau pavisam citādi noskaņotai politikai? Lai atbildētu uz šo jautājumu un līdz ar to – vēl ko būtisku pievienotu tām konservatīvisma iezīmēm, kuras nosaucām līdz šim, atļaujiet pavisam nedaudz var uzmest skatu vārda “konservatīvs” relatīvi nesenajai pagātnei.
Kā izsakās viens no 20. gadsimta nenovērtētākajiem konservatīvisma domātājiem Gerds-Klauss Kaltenbrunners (1939-2011), tad atskatīšanās uz vārda “konservatīvisms” etimoloģiju no latīņu conservare (saglabāt) gan īsti tūlīt nedod pieeju tam, kas tad īsti būtu jāsaglabā. Vārda “konservatīvs” moderno lietojumu aizsāk franču romantisma domātājs un rakstnieks Šatobriāns, kurš 1818. gadā sāka izdot laikrakstu “Le Conservateur”. Šis vārds sāka ceļu no Francijas pa visu Eiropu un 19. gadsimta 30. gados bija jau iesakņojies gan vācu, gan britu zemēs, (kur jau vienu paaudzi pirms tam Edmunds Bērks bija vienā teikumā apkopojis savu konservatīvo pozīciju, proti, uzsverot, ka atsauce uz tradīciju vispār tikai nodrošina ikvienas sarunas iespējamību laikmetā, kad tradīcijas tika grautas tieši labākas sabiedrības vārdā). Ievērības cienīgi ir tas (un to uzsver Kaltenbrunners savā mēģinājumā palūkoties uz konservatīvisma vēsturi darbā “Sarežģītais konservatīvisms”, kurš pārskatāmā nākotnē tiks publicēts arī latviešu valodā), ka piesauktais Šatobriāna laikraksts nemaz neaiztāvēja pozīciju, ka toreizējie sabiedriski politiskie apstākļi Francijā būtu jāsaglabā, tātad, ka kaut kas būtu “jākonservē”. Tieši pretēji – viņa izdevums asi vērsās pret Burbonu restaurācijas kursu; konservatīvais Šatobriāns nerunāja par status quo saglabāšanu, bet gan par pieturēšanos pie tradīcijas. Konservatīvais tātad nav vienkārši pastāvošā saglabātājs un viņa programma nav tikai iebilde pārāk straujām pārmaiņām un skriešanai līdzi nepārbaudītām idejām. Bet, kas ir šis “pozitīvais” papildus iebildei? To uzdrīkstēšos šodien nosaukt, priekšlasījuma noslēgumā pavisam īsi atskatoties uz konservatīvisma definēšanas nosacīti divām lielām nometnēm Eiropas domas vēsturē un tagadnē.
Lielos vilcienos var teikt, ka jēdziena “konservatīvisms” noteiksmes sadalās divās grupās. Pirmajā iederas visas tās interpretācijas, kuras mēģina raksturot konservatīvisma fenomenu kā reakciju uz Franču revolūciju. Te bieži atsaucas uz faktu, ka Bērka “Pārdomas par Franču revolūciju” – anglosakšu konservatīvo pamatteksts – jau nosaukumā ietver norādi uz 1789. gada notikumiem. Tikai tik aptveroša revolūcija padarīja nepieciešamu konservatīvismu. Īsi sakot: konservatīvisms ir noteikta filozofiski politiska teorija, kas izstrādāta tieši reaģējot uz vienu noteiktu ļoti ievērojamu vēsturisku notikumu un šī notikuma sekām Eiropā. Tādējādi konservatīvisms veido progresam (un līdz ar to – visu veidu PAR kustību / Attīstību uzsverošu grupu / progresīvo teorijām un politikai) paralēlo vajadzīgo un ikreiz jauniem pavērsieniem pieskaņoto modernā laika paškritikas un pārāk strauji nākotnē traucošos procesu kompensācijas un stabilizēšanas funkciju. Konservatīvisms tādējādi būtu nevis kādas pirmsrevolūcijas pasaules atsaukšana atpakaļ dzīvē, bet gan modernā laikmeta otrs nepieciešamais un vajadzīgais kritiskais zars – paralēls dažādu veidu progresīvismam. Šādā nozīmē piemēram Vācijā pēc II Pasaules kara izveidojās teoriju duelis starp t. s. Frankfurtes skolu (ar Rietumu neomarksisma elementiem) un Minsteres neokonservatīvisma skolu, kuras radītājs Joahims Riters (1903-1974) izstrādāja konkrētu laikmeta teoriju un uzsvēra konservatīvisma kompensējošo un papildinošo lomu modernā laikmeta refleksijā par sevi. Šo pozīciju tālāk izstrādāja viņi skolnieki un sarunbiedri Odo Markvards, Ernsts-Volfgangs Bekenfērde, Karlfrīds Grinders, Hermanis Libe u. c. No Ritera teorijas izrietēja arī konkrētu partiju un politisko nometņu orientācija: pret 68. gada paaudzi, kas nostiprinājās redakcijās, fondos, universitātēs, izdevniecībās un politikā tomēr pastāvēja intelektuāli līdzvērtīga opozīcija, kam arī bija kādi publiskās telpas instrumenti, lai gan tobrīd ievērojami mazāk, nekā kreisi noskaņotajiem intelektuāļiem. Tomēr neokonservatīvisms spēja ietekmēt Vācijas konstitūcijas izstrādi, spēja izraisīt vairākas sabiedriski nozīmīgas diskusijas par sabiedrības stāvokli un valsts tālāko ceļu starp ASV un Padomju Savienību, spēja iniciēt pārdomas par Eiropas būtību un radīt nozīmīgu izdevumu sērijas (herder), kas varēja saturiski pilnā mērā konkurēt ar kreiso izdevumu sērijām (rowohlt u.c.).
No otras puses, ir konservatīvisma definīcijas, kurās akcents netiek likts uz konservatīvismu kā vēsturiski vienreizēju un tādējādi identificējamu noteiktu modernā laikmeta kustību pēc Franču revolūcijas, bet gan akcents tiek likts uz pārlaiciski nozīmīgu universālu, metafiziski iesakņotu vērtību sistēmu. Tā reiz ievērojamais Austrijas politiķis Meternihs rakstīja franču vēsturniekam Fransuā Gizo, ka konservatīvie nemainīgie principi ir “pielietojami visdažādākajās situācijās” un neatkarīgi no konkrētās situācijas tie jāatgādina un tiem jātiek aizvien no jauna pielietotiem dzīves orientācijas iegūšanai un atgūšanai.
Ja vispirms ieskicētā konservatīvisma izpratne ir nofiksēta uz vienu laikmetu – Franču revolūcijas laiku, tad otrs skatījums pievēršas normu, vērtību un ideālu kompleksam, kas saglabā savu nozīmi neatkarīgi no telpas, laika un sabiedrības un kuru – saskaņā ar šo skatījumu – būtu jāakceptē visiem cilvēkiem, ja vien tie vēlas dzīvot saskaņā ar cilvēka cieņu un ar dabīgo esamības kārtību.
Man šķiet, ka Bērks, šis autors, kurš sarakstījis “revolucionārāko grāmatu pret revolūciju”, te varētu nākt mums nedaudz talkā un no ieskicētajām atšķirīgajām konservatīvisma definīcijas nometnēm šodienai izcelt vienojošo pozitīvo konservatīvisma programmā. Bērks nebija nekāds “feodālisma un aristokrātijas apoloģēts” (Kaltenbrunners), viņš cita starpā iestājās par Amerikas koloniju brīvlaišanu un saimnieciskos jautājumos bija vienisprātis ar Ādamu Smitu – antifeodālās brīvās tirdzniecības idejas tēvu. Viņa arguments – pavisam īsi to raksturojot – ir: kārtība. Katrai sabiedrībai jāspēj ikreizējos vēsturiskos apstākļos iesaistīt cilvēku dažādās kārtībās. Ikviena kaut cik stabila sabiedrība pirmām kārtām ir kārtība – varam teikt – “uzturoša vara”, nevis primāri pārraugoša vai pārvaldoša vara. Te vēlreiz Gēte parādās kā konservatīvisma teorētiķis: “Mēs abi esam uzskatu pretējos galos [viņš runā par utilitāristu un sociālreformatoru Bentamu [R. B.]]: viņš gribētu visu nojaukt, es – visu saglabāt”, raksta Gēte. Gēte nedomā tikai pagātnes mantojumu, bet gan tieši sabiedrības spēju pašorganizēties un šo dabīgo organizēšanās spēju atbalstīšanu. Dažāda veida biedrības, sociālās struktūras, pilsoņu apvienības, novadu lokālā aktivitāte, sabiedrības pašrefleksijas līmenis un pirmspolitiska pašorganizēšanās sākot ar ģimenēm un dzimtām, kuras rezultāts ir arī dziļi, nevis sekli balstīta pilsoniska sabiedrība, kuru savukārt tad nevar nemaz tik viegli pakļaut jaunām ideoloģijām – tas ir būtisks konservatīvisma akcents. Atmiņa par savu zemi, pagātni, vēsturi, tā visa dzīva klātbūtne sabiedrības dzīvē – tā nav arabeska, tikai nezin kāpēc vajadzīgs ornaments citādi skaidrajā birokratizētas un uz tehnoloģiskām inovācijām vērstas sabiedrības dzīvē. Nē, tā ir vajadzīgais sabiedrības kustīgums starp pagātni un nākotni. Šādā nozīmē sabiedrība pati jau ir konservatīva un tāda partija, kas gudri apzinātos šo sabiedrības kā tādas konservatīvo iezīmi un nevis izmantotu bailes, pamestības un aizvainojuma afektus, būtu vajadzīga. Te, protams, būtu nepieciešamas piebildes un komentāri, piemēram, par austriešu izcilā rakstnieka un dzejnieka Hugo fon Hofmanstāla tēzi par konservatīvismu sabiedrības un kultūras attiecībās, bet šodienai saku tikai to: vēl viena konservatīvisma iezīme, tātad, ir akcents uz sabiedrības pašas radītām un arī gudri valstiski veicinātām kārtībām. Varbūt zemessardze te labs piemērs. Tomēr, ne visiem jāstājas zemessardzē, kādam arī jādomā. Šo konservatīvisma iezīmi varētu saukt par līdz noteiktai pakāpei diferencētu institucionālismu, ja ar to neidentificē tikai un vienīgi valsts institūcijas.
Dāmas un kungi, konservatīvisms un reformas nebūt neizslēdz viena otru; šādu izslēgšanas polemisko tēzi pauž tikai progresīvistu nometne, kura tāpēc nav patiesāka, ja parādās politisko pamatprincipu debatēs jau vairāk nekā gadsimtu. Un pavisam jau priekšlasījuma noslēgumā gribu pavisam noteikti un skaidri paust redzējumu uz vēl vienu šādu nepatiesu un šodien visai izplatītu progresīvisma nometnē radītu (un dažādu populismu diemžēl pat apstiprinātu) pretstatu, kurš ir pamatā visai apzināti veidotam priekšstatam par konservatīvismu. Konservatīvismam ir Eiropeiskās saknes un Eiropeiska nozīme. Attīstības un konservatīvisma izslēdzošs salīdzinājums ir pamatos aplams, tāpat kā pašos pamatos aplams ir mēģinājums retoriski ideoloģiski identificēt konservatīvismu ar antidemokrātiskām, anti-eiropeiskām noskaņām tepat kaimiņos Austrumos un arī pašā Eiropā. Te skaidri jāpasaka: konservatīvisms ir Eiropas kultūras un politisko ideju augsnē veidojusies pozīcija un modernās sabiedrības progresīvistu nepieciešamais pretmets, kas vairākkārt dažādu Eiropas valstu un sabiedrību dzīvē pierādījis ka tieši šajā pretmeta lomā veic ļoti vajadzīgu darbu. Dāmas un kungi, konservatīvisms nu reiz nav totalitārisma un imperiālisma piekritējs un balsts. Un ja gribam redzēt šīs teorijas un prakses īstos un cildenos pārstāvjus, tad mums jāpalūkojas uz Eiropu jaunām acīm un arī uz savu pašu Latviju un virkni tās darbinieku no veclatviešu laikmeta līdz pat 20.-30. gadu Latvijai, Frīdrihs Veinbergs (1844-1924) vai Andrievs Niedra būtu pārdomu vērti piemēri, bet te jāpalūkojas vērīgāk, tieši tā apliecinot konservatīvisma skatījumu uz pagātni kā cieņas vērtu mantojumu, ko gudri un uzmanīgi lasot, pavēršam to pavisam jaunā un aktuālā vajadzībā.
Atmiņa, vārds, organiski topošas kārtības, paškritiska distance, kas tiešām dara stipru – šīs iezīmes mudina teikt: tikai tas ir konservatīvs, kas spēj pats uz sevi palūkoties no malas. Te piederētos arī sava daļa Eiropeiskā romantisma izkoptas ironijas. Baidos, ka daudzi progresīvistu nometnē to nemaz nevar atļauties. Noslēgumā vēlreiz atļaujiet atsaukties uz Klausu-Gerdu Kaltenbrunneru, kurš savā “Konservatīvisma rekonstrukcijā” vēlējās uzsvērt, ka konservatīvisms ir to nostāja, kuri vēlas cauri visām modernā laikmeta pārmaiņām saglabāt noteiktas lietas, taču kuri arī zina, ka nepieciešams radīt lietas, kuras ir tā vērtas, lai tās saglabātu.
Paldies par uzmanību!
Prof. Dr. Raivis Bičevskis
