Demos III sesija aizvadīta
Vakar, 10. janvārī, Latviešu biedrības namā norisinājās portāla Telos un izdevniecības Kodoka rīkotās konservatīvās domas konferences Demos jau trešā sesija. Tās tēma šoreiz bija Suverenitāte.
Atklājot trešo sesiju, Jāzeps Baško, viens no konferences rīkotājiem, izšķīra divas suverenitātes dabas — ārējo, kas izpaužas kā tautas gribas pārākumu pār ietekmes no ārpuses, un iekšējo, kas paredz valsts pakļautību tautai un sabiedrībai, nevis otrādi. Iepriekšējā sesijā vēsturnieks Gints Apals izteica tēzi, ka Latvijas tautai Satversmē dotais solījums par suverēno varu vēl nekad nav ticis piepildīts. Atsaucoties uz konferences rīkotāju saņemtajiem interesentu jautājumiem par viena vai otra aicinātā referenta piemērotību konferencei, Baško norādīja, ka, lai tauta varētu realizēt tai apsolīto suverēno varu, tai ir jāspēj vienoties politisku mērķu vārdā. Demos konference ir mēģinājums mācīt dažādi domājošus konservatīvās attieksmes spēt vienoties.
Kā pirmais ar priekšlasījumu Suverēnas valsts forma ārkārtas stāvokļu laikmetā uzstājās Krišjānis Lācis, LU filozofijas doktorants:
«Daudzi Rietumu konservatīvie un kreisie ilgstoši ir sūdzējušies par valsts mazspēju pamata jautājumu pārvaldībā – dažādu iemeslu dēļ modernās valsts suverēna rīcībspēja un lemtspēja it kā ir bijusi ierobežota par labu cilvēktiesību režīmam un starptautiskām organizācijām vai hartām. Taču kovidlaika ārkārtas stāvoklis un pieņemtie ārkārtas pasākumi, kurus pārraudzīja ārpuskārtas pilnvarojuma institūcijas, atklāja, ka modernais suverēns joprojām ir apveltīts ar tādu varu, kāda absolūtisma laika monarhiem pat sapņos nebūtu rādījusies. Ārkārtas rīkojumiem un situatīvām pavēlēm aizstājot normālstāvokli pieskatošus vispārējos likumus, Latvijas valsts aparāts izplūda ārpus jebkādas formas, ko ierasti vajadzētu uzturēt politiskās varas pakārtotībai attiecībā pret morāli labo un taisnīgo kā augstāko mērauklu».
Referāta noslēgumā autors izvirzīja tēzi, kas vēlāk raisīja jautājumus un diskusijas, proti, ka ģimene un baznīca ir absolūti suverēni, kuri nav valsts iedibināti, bet kurus valsts var tikai atzīt. Savukārt Dievs ir augstākais suverēns, kā tas izteikts Mārtiņa Lutera «Lielajā katehismā»: «Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās». Modernajā sabiedrība cilvēki šo augstāko suverēnu esot aizstājuši ar valsti, no tās sagaidot visu labo un palīdzību grūtībās.
Otrs runātājs konferencē bija Ringolds Balodis, tiesību zinātņu doktors un profesors. Viņa referāta tēma bija Tautas suverenitātes princips – iniciatīvu ierobežotājs, nevis tautas gribas skaidrotājs? R. Balodis izvirzīja tēzes, kuras pamatoja ar savulaik Raiņa izteikto domu, ka politiskā elite baidās no tautas nobalsošanas, taču tieši referendumi ir solis ceļā uz tautas politisko izglītošanu. Savukārt tautas politiskās izglītības trūkums noved pie demokrātijas trūkuma.
«Satversmi pieņēma 1922. gadā, bet jau tad debatēs izskanēja, ka tautas nobalsošana nav darbotiesspējīgs institūts, ar ko tautas griba tiek noskaidrota, bet “tukša roka”, ko tautai pasniedz. Jānis Rainis par Satversmē iestrādātiem nesamērīgi augstiem tautas nobalsošanu kvorumiem pat paziņoja, ka referendumi Latvijā var notikt tikai «visretākos laimes gadījumos»», uzsvēra R. Balodis, kura referātā tika aplūkotas šīs klasiķa tēzes no mūsdienu realitātes skatpunkta. Tāpat R. Balodis izvirzīja tēzi, ka suverenitāte var būt ne tikai ārēja un iekšēja, bet arī institucionāla.
Muzikālajā pauzē uzstājās pianists Reinis Zariņš, izpildot Georga Pelēča skaņdarbu Plaukstošais jasmīns (2007) R. Zariņa apdarē.
Nākamais konferencē ar priekšlasījumu Partijas un suverenitāte uzstājās Jānis Ikstens, Dr. sc. pol:
«Suverenitātes jēdziena attiecības ar ideoloģijām un politiskajām partijām ir bijušas visai mainīgas. No Vestfālenes miera līgumiem līdz 20. gadsimta vidum liberāļi aktīvi atbalstīja suverēnu valstu veidošanos, kuras sekmētu indivīda brīvības paplašināšanu. Tomēr iespēja paplašināt dažādu brīvību telpu tajā, ko šobrīd pazīstam kā Eiropas Savienību, mudināja liberāļus atteikties no atbalsta suverenitātei, vismaz Eiropas kontekstā.
Par vieniem no aktīvākajiem suverenitātes atbalstītājiem pašlaik kļuvuši konservatīvi un labēji populistiski spēki, kas valstu savstarpējā atkarībā un funkciju deleģēšanā pārnacionālām institūcijām saredz apdraudējumu savām pamatvērtībām.»
Runājot par Latvijas politisko partiju attieksmi pret suverenitāti, autors atzina, ka secinājumi nav glaimojoši, jo partiju attieksme ir bijusi mainīga atkarībā no suverenitātes jēdziena piemērotības partiju pamatinteresēm: «Latvijā valsts suverenitātes jautājums ir izšķiroši strukturējis partiju politisko konkurenci. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē dominējošajam valsts neatkarības atjaunošanas jautājumam atrisinoties 1991. gadā, vērojama tā pārveidošanās par etnisko šķirtni.
Valsts drošības un ekonomiskās attīstības vārdā Latvijas sabiedrības vairākums izšķīrās deleģēt Eiropas Savienībai daļu suverenitātes, kas lielā mērā nosaka pašreizējās diskusijas par un ap suverenitāti Latvijā.
Eirofīli vispirms meklējami austrumslāvu partiju vidū, kuras šādi cer risināt savas ietekmes problēmas. Vēsturiski gan šīs partijas bijušas arī eiroskeptiskas.
Klaji eiroskeptiķi, kas pieprasa Latvijas izstāšanos no ES, līdz šim nav guvuši vērā ņemamu sabiedrības atbalstu kā saimniecisku, tā drošības apsvērumu dēļ.
Biežāk izplatītā nostāja ir dažādas intensitātes atbalsts suverenitātes idejā sakņotajai tēzei par Eiropas Savienību kā nacionālu valstu savienību, kas atbilst arī sabiedrības vairākuma pašreizējai nostājai.
Var sagaidīt, ka suverenitātes vieta partiju politiskajās platformās mainīsies atbilstoši sabiedrības noskaņojumiem un sociāli ekonomiskajiem procesiem. Turklāt Latvijā šī dinamika būs nesaraujami saistīta ar mazas valsts pastāvēšanas priekšrocībām un apdraudējumiem.
Kā pēdējais no runātājiem uzstājās 14. Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins ar referātu Vai mēs sapņojām par šādu Eiropas Savienību?
A. Kiršteins uzsvēra domu, ka Eiropas Savienības (ES) dibināšanas pirmsākumos bija aktuāla tās tēvu Konrāda Adenauera un Robēra Šūmaņa idejas par to, ka Eiropas Savienībai ir jābūt Eiropas nāciju savstarpējās sadarbības formātam. Šis politiskais reālisms savijās ar izpratni par demokrātijas būtību, proti, «vai nu demokrātija būs kristīga, vai arī tā nepastāvēs. Antikristīga demokrātija ir karikatūra, kas ieslīgs vai nu tirānijā, vai anarhijā.» Taču šobrīd ES pārvaldes formas, kā arī attālināšanās no kristīgo vērtību pamata ir novedušas pie citādas ES valstu pilsoņu uztveres, proti, ja nav nevienas autoritātes, kurai ir jāatskaitās par savu dzīvi, tad priekšplānā izvirzās patērētājsabiedrībai raksturīgie principi un mērķi.
Vakara otrajā daļā paneļdiskusijā, kuru vadīja Krišjānis Lācis, referentiem pievienojās un iztaujāja filozofe Elvīra Šimfa.
Demos.lv rīkotāji
Dalībniekiem bija iespēja rakstiski iesniegt jautājumus referentiem caur Slido platformu. Lielāko atbalstu guvušos jautājumus paguvām uzdot referentiem, bet visus jautājumus esam apkopojuši atsevišķā lapā:
Demos.lv rīkotāji
Zemāk arī dažas fotogrāfijas no pasākuma.
Fotogrāfs: Pēteris Tīss
