Ko šodien nozīmē būt konservatīvam?
Atbildot uz konferences I sesijas jautājumu Kas ir konservatīvisms?, Dr. hist. Harijs Tumans piedāvā savu 2021. gadā tapušu versiju, kas tika izmantota kā priekšvārds E. Rusanova un S. Skuteles grāmatai Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē.
Rodžers Skrūtons pavisam nesen pameta šo pasauli, faktiski viņš vēl ir mūsu laikabiedrs, lai gan klasiķis jau dzīves laikā. Viņa spilgtā un neparastā personība jau sen piesaista domājošu cilvēku uzmanību, īpaši tagad, kad domātāja vairs nav starp mums. Viņa intelektuālais mantojums ir tik spēcīgs, ka jau tagad tiek pētīts un analizēts, viņa darbi tiek tulkoti un par viņu top grāmata pat mazajā latviešu valodā. Šis sacerējums ir vēl jo vairāk svarīgs tādēļ, ka Skrūtons liek mums aizdomāties par to, kas ir konservatīvisms šodien.
Konservatīvisms iekļauj tik plašu jēgu un kategoriju klāstu, ka to nav iespējams ietvert vienā definīcijā. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka šis jēdziens ir cieši piesaistīts kādam konkrētam laikmeta un kultūras kontekstam. Piemēram, Edmundam Bērkam, viņa laikmetam un viņa valstī konservatīvisms nozīmēja kaut ko vienu, Skrūtonam kaut ko citu, bet mūsdienu latvietim vai krievam vēl kaut ko citu. Turklāt tas, kā mēs saprotam konservatīvismu, ir Rietumu civilizācijas fenomens, citās civilizācijās ar šo vārdu tiks saprasts kaut kas cits. Tātad konservatīvisms nav universāla ideoloģija, kura uzspiež sevi ar mērķi padarīt cilvēci laimīgu, bet tā ir konkrētu vērtību aizstāvēšana konkrētā laikā un telpā. Tās var būt reliģiskas, politiskas, sociālas vai estētiskas vērtības, vai kā tas ir šodien-paša cilvēka jeb homo sapiens dabisko dzimumu un ģimenes aizstāvība. Tam pateicoties šodienas Rietumu pasaules ietvaros konservatīvismam ir arī izteiktas universālas pazīmes, jo visā mūsu civilizācijas telpā tiek apdraudētas tādas pamatvērtības kā skaistums, kultūra, cilvēcība. R. Skrūtonam šo vērtību aizstāvība nozīmē “nevis likt lietas atpakaļ, bet tās iekonservēt”. Tātad iekonservēt jeb aizsargāt to, kas tiek apdraudēts. Tas nenozīmē atgriezties atpakaļ un reanimēt to, kas ir pagājis, kā tas daudziem varētu likties, bet tas nozīmē paturēt un saglabāt to, kas ir vērtīgs un mantots no pagātnes. Jāatzīst, ka vieglāk ir pateikt, kas konservatīvisms nav, nekā kas viņš ir. Droši var teikt, ka tā nav nedz politiska kustība, nedz politiska ideoloģija. Atšķirībā no sociālisma un liberālisma, kuras ir viscaur dogmatiskas sistēmas, konservatīvisms nav dogmatisks. Tas ir domāšanas veids, tā ir vērtību sistēma un uzskatu kopums. Tā ir Tradīcija ar lielo burtu, tradīcija, kuru veido reliģija, kultūra, cilvēks un nesošās sociālās konstrukcijas, uz kurām turas sabiedrība.
Taču šodien, post- postmodernajā pasaulē, kad viss ir sajaukts un apgāzts ar kājām gaisā, ir grūti atšķirt, kas ir konservatīvs un kas tikai izliekas par tādu, jo vārdu “konservatīvs” piesavinās arī politiskie spēki ar liberālu ideoloģiju un politiku. Grūti orientēties mentālajā haosā, kad liberāļiem patīk tēlot konservatīvos, atļaujoties nelielu kritiku vai publikācijas konservatīvā portālā un pasmīkņāšanu par kādu citu liberāli, dedzīgu un fanātisku. Tādā veidā konservatīvā doma tiek falsificēta un izspiesta. Agrāk uzticību tradicionālām vērtībām nodrošināja piederība reliģijai, mūsu gadījumā kristietībai, bet tagad tā vairs nav: es pazīstu ārstu, kurš Dievam netic, bet ir patiesi konservatīvs, un es pazīstu katoli, kurš ir kareivīgs kreisais liberālis. Īstenībā es pazīstu daudzus šādus piemērus. Arī konfesionālā piederība vairs nav uzskatu rādītājs. Konceptuāli katoļu baznīcai vajadzētu būt konservatīvisma citadelei, bet protestantu konfesijām – liberālām, jo tās ir liberālas pēc savas izcelsmes. Taču dzīvē mēs redzam, ka luterāņu baznīcas galva savās runās ir konservatīvāks par katoļu baznīcas līderi, un arī parastie kristieši, neatkarīgi no konfesionālās piederības, mēdz pārstāvēt visu uzskatu spektru no radikāli kreisā līdz radikāli konservatīvajam. R. Skrūtona attiecības ar reliģiju uzrāda, ka tas noteikti nebija noteicošais faktors viņa dzīves pozīcijas izvēlē. Lai gan paliek atklāts jautājums, cik lielā mērā reliģiskie uzskati veicināja viņa pasaules uztveri un vērtību sistēmas izveidi.
Vispārējā sajaukuma apstākļos ir skaidrs, ka patiess konservatīvisms izpaužas nevis ārējās deklarācijās un formālā statusā, bet dzīves pozīcijā, kas balstās attiecīgā vērtību sistēmā. Savukārt dzīves pozīcija tiek iegūta dzīves gaitā, tā var tikai būt vai nebūt, to nevar imitēt. Tātad konservatīvisms ir iespējams tikai kā “būt”, nevis “šķist” vai “izlikties”, kā tas ir pierasts mūsdienu pasaulē, kad šķietamība ir svarīgāka par būtību. Un te dabiski rodas jautājums: kā var kļūt par konservatoru? Pirmo atbildi sniedz Skrūtona dzīves piemērs: par konservatoru nevar piedzimt, šo pozīciju nevar pārmantot no tēva. Viņa gadījums šajā ziņā ir uzkrītošs: tēvam sociālistam izauga dēls konservators, pārliecināts antisociālists. Pats Skrūtons ir devis teorētisku refleksiju par šo faktu savā rakstā “Kādēļ es kļuvu par konservatoru?”. Pēc Skrūtona teiktā viņa uzskatus visvairāk ietekmēja divi faktori: piedzīvotais Parīzē 1968. g. un Edmunda Bērka filozofija.
Redzot, kā huligāni, kas sauca sevi par revolucionāriem, ārdās Parīzes ielās, Skrūtons saprata, ka ar šiem cilvēkiem viņam nav pa ceļam. Huligānu agresijai viņš pretstatīja Šarla de Golla politisko viedumu un personīgo drosmi. Tātad konservatīvisms ir arī veselā saprāta dabiska reakcija uz revolucionāru apmātību. Un arī tā ir savā ziņā tradīcija: līdzīgi arī Edmunda Bērka filozofija lielā mērā bija reakcija uz Franču revolūciju. Skrūtons ieraudzīja šeit acīmredzamas paralēles, kas palīdzēja viņam izvērtēt sava laika pieredzi. Var teikt, ka abos gadījumos veselais saprāts nonāca pie secinājuma, ka mēģinājumi pārveidot sabiedrību pēc brīvības, vienlīdzības un brālības principiem ir utopiski un izraisa naidu un karu. No tā dabiski izriet atziņa par varu un hierarhiju kā nepieciešamiem sabiedrības pastāvēšanas pamatprincipiem. Nākamais solis ir tradīcijas vērtības atzīšana. Skrūtonam kļuva tuvs Bērka uzskats par sabiedrību kā par partnerību starp mirušajiem, dzīvajiem un tiem, kas vēl nav dzimuši. Atbilstoši tam revolucionāri, graujot tradīciju, nostāda sevi diktatoru pozīcijā attiecībā pret senčiem, kurus tie nicina, un pret nākamām paaudzēm, kurām tie atņem mantojumu. Pēc Čehoslovākijas apmeklējuma, kura laikā Skrūtons saskārās ar reālu sociālismu, viņā nostiprinājās pārliecība par savu un Bērka uzskatu pareizību. Tātad viņa gadījumā konservatīvismu veicināja trīs faktori: veselais saprāts, adekvāta politiskā teorija un pieredze.
Taču konservatīvisms, kā jau teikts, neizsmeļas ar politisko teoriju. Kā vērtību un uzskatu sistēma tas ir vērsts uz visas Kultūras (ar lielo burtu) aizsardzību, jo visu laiku revolucionāri savā graušanas patosā neizbēgami apkaro arī Kultūru kā vecās, viņu nīstamās pasaules pastāvēšanas formu un spilgtāko izpausmi. Tādēļ ideju cīņa notiek ne tikai politikas, bet arī estētikas laukā, un Skrūtona biogrāfija tam ir labs apliecinājums. Skandāls ar viņa dalību valdības komisijā par arhitektūras jautājumiem atklāj, ka arī arhitektūra mūsdienās ir kļuvusi par ideoloģiskās cīņas lauku. Arī mēs savā Rīgā redzam, ka problēmas būtība nav tikai pašā mūsdienu revolucionāro arhitektūras formu pastāvēšanas faktā. Ieraduma vai pārpratuma pēc mēs turpinām saukt šīs dīvainās formas par arhitektūru, kaut gan tām nav nekāda sakara ar arhitektūru kā mākslu un tas nav nekas cits kā vien būvtehnoloģiju un oriģinalitātes ambīciju apvienojums. Protams, ar nosacījumu, ka mākslu saprot klasiskā veidā kā skaistuma un idejas harmoniju. Mūsdienu revolucionārā “māksla”, kā zināms, skaistumu un harmoniju principiāli noliedz un apkaro, tā vietā uzspiežot neglītumu kā normu. Tātad konservatīvisms šodien nozīmē arī Skaistuma aizstāvību. Runājot par arhitektūru ir jāatzīst, ka mums nebūtu lielu iebildumu, ja modernās un oriģinālās stikla konstrukcijas rotātu Pļavniekus, Imantu vai Zolitūdi, kur tās nekonfrontētu ar kultūras mantojuma objektiem. Taču mēs redzam, ka pastāv maniakāla tendence iespiest stikla konstrukcijas tieši vēsturiskās apbūves vidē, kur tās ar savu kliedzošo mākslīgumu, nedabiskumu un stikla virsmu aukstumu grauj vietas atmosfēru un apkārtējās arhitektūras šarmu. Tādā veidā šis revolucionārās bezgaumības laikmets noliedz iepriekšējo gadsimtu Kultūras mantojumu un cenšas apliecināt savu pārākumu. Tas mudina padomāt par arhitektūru kā par ideoloģiskās cīņas lauku un līdzekli, jo ar stikla virsmām, kas ir vardarbīgi iespraustas starp arhitektūras objektiem, tiek noniecināts kultūras mantojums, tiek uzspiesta attiecīga attieksme un vērtību sistēma. Mēs neesam spiesti apmeklēt mākslas galerijas un skatīties moderno mākslu, ja tā nepatīk, taču, staigājot pa pilsētu, nav iespējams izvairīties no modernajām celtnēm. Skrūtona piemērs rāda, ka iestāties pret šādu vizuālās antiestētikas agresiju mūsdienās var būt bīstami. Toties šis fakts atklāj vēl vienu niansi konservatīvisma izpratnē: būt konservatīvam šodien nozīmē aizstāvēt Skaistumu un Kultūru, tātad stāvēt pretī bezkultūrai un antikultūrai, jeb, citiem vārdiem sakot, stāvēt pretī entropijai.
Konservatīvisms kā Kultūras aizstāvības princips dabiski sniedzas pāri nacionālajām robežām, tas ir draudzīgs jebkurai kultūras tradīcijai, kas ir īsta tradīcija ar savu identitāti. Tādēļ Skrūtons bija draudzīgs islāmam, un daudzi zinoši musulmaņi uzskatīja viņu par islāma draugu. Tajā pat laikā, būdams patriots, viņš atklāti runāja par draudiem, ko Eiropai nes nekontrolēta islamizācija, par to saņemot apsūdzību islamofobijā no ideoloģiskajiem pretiniekiem. Starp citu, Skrūtona piemērs parāda, ka konservatīvisms nenozīmē nacionālismu: viņš nošķīra patriotismu kā dzimtenes mīlestību un nacionālismu kā ideoloģiju, kurai ir tendence pārvērsties par reliģiju. Tik tiešām, pie mums nereti var redzēt, ka patriotismu aizstāj rusofobija. Taču patriotisms nozīmē vēlmi kalpot dzimtenei, nevis apkarot cittautiešus. Savukārt konservatīvisms ciena jebkuru kultūru kā savu dabisku sabiedroto. Reizē ar to konservatīvi domājošam ir dabiski būt patriotam, jo dzimtene ir viena no katra normāla cilvēka pamatvērtībām.
Un beidzot: būt konservatīvam nozīmē iet pret straumi un pakļaut sevi riskam. Naida un apmelošanas kampaņa, kas tika sacelta pret Skrūtonu 2018.g. labi parāda, cik agresīvi ir politkorektuma ideoloģijas adepti un cik ļoti tie necieš citu viedokli. Šis gadījums, kā viens no daudziem, spilgti uzrāda, ka Rietumu pasaulē agresīvā liberālā ideoloģija faktiski jau ir likvidējusi vārda brīvību. Raganu medības, proti ideoloģisko oponentu vajāšanas, jau ir kļuvušas par ikdienu. Tā rezultātā liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš sākotnēji cīnījās par visa veida brīvībām, ieskaitot vārda brīvību, nemanāmi ir evolucionējis par savu pretmetu un pārvērties par totalitāru sistēmu, kas vajā citādi domājošos. Viss ir apgriezies otrādi: kādreizējie brīvības cīnītāji ir kļuvuši par brīvības apkarotājiem, bet konservatori par tās aizstāvjiem. Paralēli ideoloģiskajai intoksikācijai sabiedrībā notiek strauja polarizācija pēc uzskatiem, bet valdošais liberālisms, kas uzspiež savas dogmas kā politkorektuma normas, kļūst arvien agresīvāks, nikni apkarojot jebkādu brīvdomību. Šīs lavīnas pirmais vilnis jau ir sasniedzis Latviju: arī pie mums tiek uzspiests vienīgi “pareizais” viedoklis un apkaroti citādi domājošie. Publiskā telpā jau skan trauksmes signāli par apdraudējumu vārda brīvībai. Tautas vairākums vēl ir pārliecinoši konservatīvs, taču dienas kārtībā ienāk jautājums, vai šī liberālisma spiediena apstākļos tauta spēs saglabāt sevi, savu kultūru un identitāti. Šajā situācijā konservatīvā doma iegūst īpašu aktualitāti, tādēļ mūsu laikabiedra, domātāja Skrūtona piemērs mums ir īpaši interesants un svarīgs. Tas rāda, ka būt konservatīvam nenozīmē iekonservēt pagātni, bet tas nozīmē šodien pastāvēt par pagātni, tagadni un nākotni, pastāvēt uz veselā saprāta un tradicionālo vērtību principiem. Jeb, kā teica pats Skrūtons: “ir jābūt moderniem, lai spētu aizstāvēt pagātni, un radošiem, lai aizsargātu tradīcijas”.
Dr. hist. Harijs Tumans
