Kolektīvisma ekonomikas iluzorais rēgs jeb kā ar labiem nodomiem palikt nabadzīgam
Ekonomists un uzņēmējs Guntars Vītols sniedz ieskatu politekonomijas vēsturē.
Cilvēce vienmēr domājusi par to, kā labāk pārvaldīt sabiedrību un tās resursus.
Ekonomika (οικονομικά) sengrieķu valodā nozīmē "māja" un "noteikumi". Kā pārvaldīt to, kas pieder mājsaimniecībai? Sengrieķu filozofs Platons (427–349 p.m.ē.) uzskatīja, ka sabiedrību jāpārvalda izglītotai elitei, citus piespiežot strādāt, ierādot vietu jau no dzimšanas. Privātīpašums esot nevēlams, jo veicina skaudību un raisa konfliktus.
Platona skolnieks Aristotels (384–322 p.m.ē.) nepiekrita — cilvēks nav ideāls un tāpēc sabiedrību jābūvē, ņemot vērā cilvēka trūkumus. Privātīpašums ļaus resursu izmantot racionālāk.
Ekonomikas vēsture faktiski ir cīņa starp šīm divām izpratnēm. Jāpārvalda kolektīvi vai jāļauj katram pārvaldīt savu īpašumu?
Romas impēriju (27. g. p.m.ē. – 500. g.) pārvaldīja elite — acīmredzami ļoti izglītota, jo tās laikā parādījās pārsteidzoši daudz mūsdienu tirgus ekonomikai pašsaprotamu instrumentu — naudas masveida aprite, kreditēšana uz procentiem, investīciju programmas iekarotajās teritorijās, pārtikas loģistikas sistēmas.
Viduslaiki (500-1500)
Pēc Romas impērijas nāca viduslaiki, kur par ekonomiku tika aizmirsts faktiski pilnībā. Lai nevajadzētu uzturēt dārgu armiju, karavadoņiem piešķīra zemi (tolaik galveno resursu) un dzimtcilvēkus, par to pretī prasot vajadzības gadījumā armiju. Tas bija feodālisms. Romas impērijas mantojums uz 1000 gadiem aizauga ar zāli. Viduslaikos privātīpašums gan pastāvēja, peļņa no tā tika uzskatīta par Dieva dāvanu, kura esot jātērē cēlam mērķim, nabadzība tika sludināta kā tikums. Viduslaiki bija drūmi un tos ne velti tā dēvē.
Merkantilisms
Pasaule atmodās tikai XV gadsimtā, un sākās merkantilisma periods. Būt merkantilam nozīmēja būt saistītam ar tirdzniecību (angļu valodā vārds merchant nozīmē "tirgotājs"). Merkantilisma ekonomikas pamatā bija doma, ka valsts paliks bagāta tad, ja vairāk pārdos, nekā iepirks no citiem, jo tā pieaugs zelta daudzums. Imports zeltu tērē, eksports to ienes. To vēlāk jau XVII gadsimtā formulēja brits Tomass Muns (Thomas Mun) — eksports ir ceļš uz bagātību un tās mērs bija zelts. Mūsdienās, lai arī katrai valstij ir savas zelta rezerves, valsts bagātību sen vairs nemēra zeltā, bet gan saražoto un patērēto preču un pakalpojumu kopvērtībā (IKP).
Spāņi par sevi teica:
“Mums spāņiem ir sirdskaite, kuru izārstēt var tikai zelts.”
Svešu zemju laupīšana tolaik bija populāra, bet arī tirdzniecība atnesa daudz zelta. Valdnieki deva tirgotājiem īpašas privilēģijas, tie kļuva bagāti, bet bagāta kļuva arī Venēcija un Dženova.
Neredzamā roka
XVIII gadsmitā skotu filozofs Ādams Smits (1723–1790) publicēja grāmatu “Nāciju bagātība”. Pavērsa domu vēl tālāk — ja cilvēki darbojas savās personiskajās interesēs, sabiedrība arī kopumā kļūst bagātāka. To viņš nosauca par neredzamo roku, vienu no slavenākajiem jēdzieniem ekonomikas mācību grāmatās.
Ādama Smita laikā (1760. g.) sākās industrializācijas laikmets. Bija dzimis kapitālisms. Ekonomikas izaugsme pirmo reizi pasaules vēsturē aizskrēja burtiski debesīs. Paralēli kapitālismam nāca tā antagonisms — agrīnie sociālisti utopisti (Charles Fourier, Robert Owen, Henri de Saint-Simon), kuri vēroja sociālās problēmas rūpnieciskajās zonās un pasludināja kapitālismu par nelabojamu ļaunumu, veidoja kopienas, kur visi dzīvotu saticīgi, vienlīdzīgi un tamlīdzīgi.
Nesanāca, jo cilvēki nevēlējās. Par viņiem Kārlis Markss teica tā — agrīnie sociālisti vienkārši nezināja, kā panākt rezultātu. Marksa atbilde bija cīņa. Viņa sekotāji pasaulē vēlāk iznīcināja simtiem miljonu cilvēku, lai panāktu sevis izdomāto taisnīgumu. 2016. gadā dāņu politiķe, sociāliste Ida Aukena Pasaules ekonomikas forumā publicēja rakstu — “Laipni lūgti 2030. gadā. Man nekas nepieder, man nav privātuma un dzīve nekad nav bijusi labāka.”
Savukārt ASV pagājušā gadsimta 20. gados strauji attīstījās dzelzceļi, ekonomika kūsāja, preces un pakalpojumi bija plaši pieejami, bet sabiedrības fokusā dominēja cits — tā dēvētie baroni laupītāji, kuriem piederēja kuģi, vilcieni un rūpnīcas. Ar ētiku šie kungi neaizrāvās, strauji audzēja bagātību, bet Ādama Smita neredzamā roka tomēr strādāja — bagāta kļuva arī visa valsts.
Kad ASV iestājās Lielā depresija (1929–1939), neviens tolaik īsti nesaprata kāpēc. Uz skatuves nāca leģendārais brits Džons Meinards Keinss (1883–1946), kurš argumentēja, ka brīvs tirgus nestrādā bez valsts iejaukšanās, respektīvi, bez ārējas kolektīvas rokas. Keinsa idejas bija tik ietekmīgas, ka valdības visā pasaulē sāka iejaukties visur. Vēlāk, jau Otrajā pasaules kara laikā, ekonomikas tika pakļautas pilnīgam diktātam un arī pēc kara šī pieeja baudīja vēlētāju atbalstu.
Ne visi piekrita kolektīvisma idejai. Austrijas ekonomikas skolas pārstāvji uzskatīja, ka tieši valsts iejaukšanās ir problēmu pamatcēlonis. Hārvardas ekonomists Jozefs Šumpeters, kādu laiku arī Austrijas finanšu ministrs, uzskatīja, ka kapitālisma izaugsmes un recesijas cikli ir normāla parādība un saistīti ar inovāciju ciklu. Recesija ir tikai pašattīrīšanās mehānisms, ko viņš nosauca par radošo destrukciju. Lai gan Šumpeters aizstāvēja kapitālismu, tomēr paredzēja, ka 100 gadu laikā tam pienāks gals.
Galu kapitālismam pielikšot nevis apspiestie Marksa strādnieki, bet gan intelektuāļi, žurnālisti un birokrāti, kuri varēs atļauties dzīvot no kapitālisma radītās bagātības.
Šumpeters paredzēja, ka garlaikotie intelektuāļi okupēšot universitātes un maizi pelnīs, izdomājot problēmas un tad tās par naudu risinot. Šodien Rietumu pasaules sociālo zinātņu katedras tiešām ir apsēduši dažnedažādi dīvainu pretrunu izgudrotāji. Piemēram, dzimumu kvotas uzņēmumu valdēs, kur izvēle nosakāma nevis pēc spējām, bet pēc tā, kas tev biksēs. Šobrīd vairāki ekonomisti uzskata, ka Šumpetera prognoze jau ir piepildījusies un ka mēs dzīvojam viltus kapitālismā (crony capitalism), kur dažādas regulācijas un politiķu, ierēdņu kolektīvā saimniekošana ļoti atgādina sociālisma būvnieku izmantoto metodi.
Cits Nobela prēmijas laureāts, arī Austrijas skolas pārstāvis, Frīdrihs Hajeks (1899–1992) teica, ka valsts iejaukšanās rezultātā pazudīs brīvības, tiesības rīkoties ar īpašumu, uzrakstīja grāmatu Ceļš uz kalpību.
Nākamais Nobela prēmijas laureāts, amerikāņu ekonomists Džeimss Bjūkenens (James Buchanan, 1919–2013) argumentēja, ka valsts nav idealizēts veidojums, bet tikai cilvēku kopums, kuri savas intereses noliek pirmajā vietā. Ja Keinss teica, ka valstij jātērē grūtos brīžos, lai stimulētu ekonomiku, tad Bjūkenens apgalvoja, ka, ļaujot valdībām pārtērēt, iet deficītā, tad tās tērēs vienmēr un nekad neapstāsies. Tas ir tas, ko šobrīd redzam ne tikai Latvijā, bet arī ES un ASV. Bjūkenens paredzēja, ka rezultātā tas novedīs pie inflācijas un ekonomikas stagnācijas. Tas tā notiek arī šodien. Valdības nemitīgi tērē, pārsniedzot nodokļu ieņēmumus, bet ekonomikas knapi turas virs ūdens. Bezdarba gan nav, bet ievērojama inflācija vēl nesen bija arī Latvijā.
Nākamie, arī Nobela prēmijas laureāti — amerikānis Edvards Prescott (1940–2022) un norvēģis Finn Kydland (dz. 1943), skaidroja, ka politiķiem vienkārši nevajag dot rīcības brīvību, tā vietā nosakot noteikumus, kas šādu brīvību ierobežo. Tādas pieejas piemērs ir tagad ar budžeta deficītu Vācijā — valdība nedrīkst aizņemties vairāk par 0,35% no IKP. Latvijā sistemātiski deficīts ir desmit reizes lielāks un arī tikai tāpēc, ka Eiropas finanšu disciplīnas regulējums neļauj paņemt vēl vairāk. Līdzīgi ir ar centrālajām bankām. Ja tu politiķiem dod lemt par naudas drukāšanu, tad tas ir tas pats, kas mērkaķim iedot granātu. Ekonomikas dižgari to saprata un 90. gados izdevās pārliecināt arī politiķus — tiem tika atņemtas tiesības drukāt naudu. Centrālās bankas Francijā (1993) un Anglijā (1998) tika padarītas formāli neatkarīgas no politiķu gribas. Nekad neviens nerīkos centrālās bankas vadības vēlēšanas.
Nākamais Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, Miltons Frīdmens (1912-2006), pētīja naudas sistēmas jautājumus. Viņu tāpēc dēvē par monetāristu. Frīdmens argumentēja, ka naudu jādrukā tikai tik daudz, cik atbilst reālās ekonomikas pieaugumam, piemēram, 3%. Jebkas vairāk — tu panāksi tikai un vienīgi inflāciju. Centrālās bankas varot aizstāt ar algoritmu — 3% gadā un viss. Padarot tās formāli neatkarīgas no politiķiem, cerēja, ka bezbēdīga naudas drukāšana izbeigsies. Diemžēl tas tā nenotika. Pēc 2008. gada banku krīzes procentu likmes tika turētas absurdi zemu — nulles līmenī. Dažādi atbalsta pasākumi kovidlaikā motivēja būtiski palielināt naudas daudzumu ekonomikā. Nekas no šī neizsauca ekonomikas izaugsmi. Tas saskan ar Frīdmena secinājumiem. Tas, pie kā šāda politika noveda, ir nesen piedzīvotā ļoti augstā inflācija un straujš nevienlīdzības pieaugums sabiedrībā. Politiķi gan retorikā min citus iemeslus — karu, jau pieminēto kovidu un Balto Lāci.
Tikmēr izcilu ekonomistu plejādes atzinumi glabājas Nobela komitejas arhīvos un gaida, kad tos izcels, notrausīs putekļus un liks lietā. Kolektīvismā balstītas ekonomikas pārvaldīšanas metodes nestrādā neatkarīgi no tā, vai tas saucas sociālisms vai etatisms, kur valsts dominē lielu daļu ekonomikas un ierobežo to ar dažādiem regulējumiem.
Aktuāls jautājums — kā panākt ekonomikas izrāvienu, ja esi maza valsts, bez ievērojamiem dabas resursiem, tev blakus ir naidīgs kaimiņš, kurš draud tevi iznīcināt un var pārsoļot tev pāri pāris dienu laikā? Nē, šoreiz ne par Latviju.
Dienvidkorejas gadījums
Pagājušā gadsimta otrajā pusē Dienvidkoreja no atpalikušas, nabadzīgas valsts strauji izrāvās un tagad kļuvusi par 12. lielāko ekonomiku pasaulē, ietilpst XXI gadsimta pasaules perspektīvāko valstu vidū.
Nekāda kolektīvisma vai sociālisma Dienvidkorejā nebija. Pie varas militāra apvērsuma rezultātā nāca ģenerālis Chung Hee, kurš varas resursu izmantoja kā kompānijas vienpersonisks vadītājs. Pieņēma sen zināmo recepti ekonomikas attīstībai — eksports, augsta pievienotā vērtība, izglītība un fokuss uz konkrētām nozarēm, nevis katram pa drusciņai, lai būtu "taisnīgi". Lai panāktu rezultātu, valsts nauda un priekšrocības tika dota atsevišķiem privāti kontrolētiem konglomerātiem jeb Chaebol. Rezultātā tapa Hyundai, Samsung, LG un Daewoo. Vienlaicīgi uz laiku ieviesa protekcionismu, lai importētie produkti nenosmacētu vietējos ražotājus.
Kad Chaebol bija pārņēmuši vietējo tirgu, tie strauji izpletās arī ārvalstīs. Uz kapitālisma negatīvajiem sociālajiem aspektiem raudzījās caur pirkstiem, veicināja skarbu konkurenci, bet galu galā izaugsme bija tik liela (vidēji 8% gadā divas desmitgades no vietas), ka arī strādājošajiem auga algas un labklājība, kāda šajā iepriekš nabadzīgajā valstī nebija rādījusies pat sapņos. Sabiedrība bija motivēta mācīties, lai kļūtu konkurētspējīga, nevis saņemt formālus diplomus un iekārtojoties ministra amatā Latvijā. Arī šobrīd, kad Dienvidkorejā ir attīstīta demokrātija, valsts turpina attīstīties relatīvi strauji.
Nobeiguma vietā
Sociālisms un kolektīvisms, valsts lomas palielināšana ekonomikā ir ekonomikas izaugsmi garantēti bremzējošs faktors. Pārfrazējot Mārgaretas Tečeres teikto, sociālisms beidzas tad, kad beidzas citu cilvēku nauda. Piebildīšu — un tad, kad uzņēmēju nav vai tie ierobežojumu dēļ vairs nav ieinteresēti cīnīties un savu laiku pavada kādā ērtā, algotā darbā.
Cilvēce daudz nopelnījusi ar kapitālismu un cikliski metusies gremdēt ekonomiku, praktizējot kolektīvisma pārvaldības mehānismus un pārdalot nopelnīto. To jau diezgan ilgi dara arī Eiropas Savienībā. Protams, ka etatisms nāk roku rokā ar arvien pieaugošu birokrātiju. Cik cilvēkus vajag, lai izstrādātu lauksaimniecības direktīvas, katrai valstij uz vismaz 1000 lapām? Un cik cilvēku vajag, lai lauksaimniekam izskaidrotu, kas tur vispār rakstīts?
Šābrīža Argentīnas prezidents Havjers Milejs šogad, uzstājoties Davosas forumā bija skarbs:
“Rietumu pasaule atrodas liela apdraudējuma priekšā”.
Kolektīvisma pārvaldības sistēma ir ceļš uz trūkumu un ekonomisko pagrimumu. Viņš zina, ko saka. Pirms simt gadiem Argentīna bija viena no spēcīgākajām pasaules ekonomikām. Nākamajos simt gados varu cikliski pārņēma sociālisti un peronisti, kuri abi nacionalizēja ekonomiku un nodarbojās ar nebeidzamu naudas pārdalīšanu un pabalstu maksāšanu. Kad nauda beidzās, to vienkārši sāka piedrukāt. Šodien valsts ekonomika ir sagrauta, inflācija pārsniedz 200% gadā.
Latvija ir viena no ekonomiski vājākajām Eiropas valstīm. Mūsu mājsaimniecību turība atpaliek no Lietuvas gandrīz 2 reizes, no Igaunijas gandrīz 3 reizes, no Spānijas — vairāk nekā 5 reizes. Mums jāsaprot — ilgi tā turpināt nevarēsim. Ar nebeidzamu budžeta deficītu apmierināt dažādu nozaru vajadzības mēs varēsim arvien mazāk.
Izeja ir tikai strauja valsts aparāta deregulācija, valsts lomas ekonomikā samazināšana, ieguldījumi izglītībā un konkurētspējīgu apstākļu (nodokļu) radīšana vietējo un starptautisku uzņēmumu darbībai Latvijā. Mums nav izvēles – sociālisms (vai etatisms kā tā forma) vai kapitālisms. Pat sociālisma ideologi ir atzinuši, ka sociālisms var sekot tikai attīstītam kapitālismam, jo tā ir pārdalīšanas ideoloģija — tu nevari pārdalīt neko, ja esi nabadzīgs.
Paldies par uzmanību!
Referāts mazliet saīsinātākā formā tika nolasīts Demos V sesijā Nost ar sociālismu! 2024. gada 20. martā.
Jāzeps Baško
Ģirts Brūders
Raivis Zeltīts
Demos.lv rīkotāji
