Demos gaidās
Nākamtrešdien, 25. oktobrī, Kara muzejā pulcēsies Latvijas konservatīvie domātāji un interesenti, cerams, arī šo rindu lasītāji, lai atklātu konservatīvās domas konferenci Demos. Tā paredzēta kā regulārs, ik pēc dažām nedēļām notiekošs forums. Konferencē ceram kliedēt maldīgus priekšstatus, kurus par konservatīvismu rada un uztur slinki un politiskajā filozofijā neinformēti politiķi un mediji. Konferences rīkotāju nodoms nav sarīkot kārtējo valsts finansēto papļāpāšanu kā rituālu nodevu demokrātijas kargo kultam, bet pakāpeniski iekustināt sabiedrību pašas organizētai politiskai atjaunotnei, sekojot politiskajai teorijai, kuras pamatā ir mūžīgas patiesības par cilvēka politisko un nepilnīgo dabu.
Mēs vēlamies, lai šī pulcēšanās kļūtu par telpu, kurā konservatīvisma artikulētāji klātienē satiekas ar cilvēkiem, kas jūt aicinājumu šīs idejas realizēt praktiskajā politiskajā darbībā. Mēs vēlamies parādīt, ka konservatīvisms savā būtībā nav vienkārši ievēlēšanas taktika, kuru izmanto, lai mobilizētu vēlētājus pāris atslēgas jautājumos, kā tas līdzšinējā Latvijas politiskajā realitātē ir bijis novērojams. Vairāku vakaru garumā, apskatot dažādas tēmas, mēs vēlamies panākt sava veida vienošanos par atziņu kopumu, kam būtu jābūt ikvienas sevi par konservatīvu dēvēt cienīgas partijas programmā. Ar šo konferenci mēs vēlamies Latvijā atsvaidzināt priekšstatu par konservatīvismu gan kā par visu politisko caurvijošu attieksmi, gan kā par ideoloģiju, kuras būtība ir dot veselīgu pretsparu mūsdienu sabiedrībā nepārtraukti cementētajai pārliecībai par cilvēka spēju neierobežoti progresēt un pēc sava prāta padarīt pasauli par paradīzi.
Par konservatīvisma artikulācijas jaunākās kustības sākumpunktu var uzskatīt Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu, kad tiesa faktiski veica konstitucionālu apvērsumu un ietiecās likumdevēja darbalaukā. Drīz, 2021. gada pavasarī, sekoja portāla Telos atklāšana un izdevniecības Kodoka parādīšanās ar pirmo izdevumu – ziedotāju finansēto Kas ir laulība: vīrieša un sievietes savienības aizstāvība. 2021. gada decembrī Kodoka uzsāka grāmatu sēriju Leukothea. Konservatīvās domas bibliotēka ar Rodžera Skrūtona Kā būt konservatīvam tulkojumu. Ir tikai likumsakarīgi, ka tagad, divus gadus vēlāk, pirmajā konferences vakarā mūs uzrunās cilvēki, kas bija šo jaunāko laiku konservatīvās reakcijas galvenie īstenotāji.
Uz jautājumu “Kas ir konservatīvisms?” pirmajā kopā sanākšanā atbildes piedāvās sērijas Leukothea zinātniskais redaktors Raivis Bičevskis, portāla Telos galvenā redaktore un vairāku Kodokas konservatīvo izdevumu literārā redaktore Agnese Irbe, Telos redaktors un Skrūtona latviskotājs Krišjānis Lācis, kā arī viens no Telos lasītākajiem autoriem un grāmatas Kas ir laulība lielākais finansiālais atbalstītājs, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.
Vakars sāksies ar minēto domātāju priekšlasījumiem. R. Bičevskis un J. Rudevskis iepazīstinās ar pamata jēdzieniem, savukārt K. Lācis sniegs ieskatu konservatīvisma praktiskajās gaitās pēdējos gados Eiropā un citviet pasaulē. A. Irbes priekšlasījums Konservatīvas partijas programma sola ieskicēt ideālo saturisko piedāvājumu, kas atspoguļotu Rietumu konservatīvisma filozofiskos pamatprincipus. Lai arī nosauktajiem konservatīvisma artikulētājiem netrūkst viedokļu atšķirību, kuras viņi nekautrējas celt gaismā, šoreiz kritisku skatījumu dzirdētajam sniegs filozofe Elvīra Šimfa, bet paneļdiskusiju ar klausītāju iesaisti vadīs politologs Andis Kudors. Vakara noslēgumā plānotas brīvas sarunas pie vīna glāzes.
Neskatoties uz pirmā vakara akadēmisko sastāvu, konference nebūs akadēmiskas dabas un ir paredzēta iespējami plašam runātāju un klausītāju lokam. Dalību tematiskajos vakaros apstiprinājuši dažādu nozaru eksperti, politologi, filozofi, žurnālisti un politiķi, ar kuru vārdiem var iepazīties konferences mājaslapā.
Otrais vakars par tēmu Kas ir “mēs”? notiks jau 28. novembrī turpat Latvijas Kara muzejā. No citām nozīmīgām konferences programmā iekļautajām tēmām minamas ģimene, demogrāfija, populisms, Nost ar sociālismu!, ceturtā vara, konservatīvisma attiecības ar kristietību, morālā audzināšana un izglītība, Eiropas Savienība un nacionālā suverenitāte, valoda, zaļais kurss un psihiskā veselība.
Mēs kā rīkotāji uz šo konferenci liekam lielas cerības. Un ceram, ka arī konferences runātāji un klausītāji nāks uz to ar cerīgām domām gan par mūsu Latviju, gan par politisko kultūru. Tomēr, izmantojot izdevību, vēlos šeit bilst dažus brīdinājuma vārdus, lai mēs no konferences nesāktu gaidīt to, kas nav un nevar būt konservatīvismam piederīgs.
Ir populārs uzskats, ka dzīvojam ārkārtējos apstākļos. Cik īpaši mēs esam visas cilvēces vai latviešu tautas vēsturē, ka tieši mūsu paaudzei ir uzticēti paši ārkārtējākie laiki! Kāds sludinās, ka mums tamdēļ ir tiesības ķerties pie radikāliem līdzekļiem, lai beidzot reizi par visām reizēm lietas savestu kārtībā. Un kas tad? Vai baudīsim paradīzi zemes virsū, kur valsts būs tādā kārtībā, ka par to varēs nelikties ne zinis, un katrs varēs nodoties privātām baudām? Bet vai mēs jau šobrīd nedzīvojam pasaulē, kas pēdējos divsimts gadus veidota, balstoties uz šo aplamo priekšstatu par cilvēka dabu? Proti, ka cilvēkam tikai jāatrisina visas sadzīviskās problēmas, un tad – tad tik būs īstā, pilnasinīgā dzīve?
Pirmkārt, mēs nedzīvojam ārkārtējos laikos. Mēs dzīvojam vienīgajos laikos, kuros mums lemts dzīvot. Tieši tāpat, kā to darīja mūsu jau mirušie priekšteči un darīs mūsu bērni un mazbērni. Konservatīvā attieksme vispirms prasa apjēgt, ka uz mūžības ass mēs nekādā ziņā neesam unikāli. No vienas puses, mums nav dotas tiesības visu sapurgāt, bet no otras – mums ir uzticēts laika posms, par kuru neviens cits nevar atbildēt. Ja mēs dzīvosim saskaņā ar ideju par kaut kāda mistiska tehnoloģiska spēka nodrošinātu dzīves baudīšanu, tad nākamajai paaudzei vēl jo vairāk šķitīs, ka viņiem mantojumā nodotā pasaule ir vienas vienīgas drupas. Tikai mūsu ziņā ir tas, vai mēs savas valdīšanas laikā saremontēsim pietiekami lielu daļu ceļu, lai nākamajām paaudzēm nebūtu nepieciešams ceļu remonts ik uz soļa.
Ne tikai Latvijā ir izplatītas, kā raksta Patriks Denīns darbā Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi, “ilgas pēc spēcīga vadoņa, kas atdotu tautai varu pār liberālisma birokratizēto valdību un globalizēto ekonomiku”. Ik pēc neilga laika kāds Latvijā pazīstams cilvēks pārtrauc pieklājīgo klusēšanu un publiski izkliedz sāpi par vienā vai citā ziņā neizdevušos valsti un latviešu nespēju to pārvaldīt. Ar nemainīgu regularitāti pie apvāršņa cits pēc cita parādās labu nodomu vadīti ideālisti, ar plāniem un vīzijām bruņoti viņiem piebalsojoši tehnokrāti un visu kopā līmējoši oportūnisti. Vienojušies zem lozungiem par vispārēju neapmierinātību ar notiekošo, viņi ķeras pie šķietami labiem darbiem, naivi ticēdami, ka visi viņu priekšgājēji ir izgāzušies tikai tāpēc, ka bija nelieši vai savas nozares neveiksminieki, kas savu neprasmi nu pierādīja arī politikā. Taču visu šo populistisko un būtībā konservatīvo strāvojumu neveiksmes slēpjas nespējā izkāpt no liberālisma un progresa ideoloģiju rāmjiem. Nespējā attiecināt konservatīvisma svarīgākās mācības pašiem uz sevi un saviem instinktiem.
Otrkārt, cilvēks savā ideālā nealkst pēc utopijas, kurā viss būtu kārtībā un kurā varētu laiski plunčāties tehnoloģiju nodrošinātā burbuļvannā, par pārējiem cilvēkiem neliekoties ne zinis. Cilvēks no dabas ir politisks, kas nozīmē, ka viņš nevar iztikt bez savas ar līdzcilvēkiem dalītās dzīves telpas iekārtošanas un pārkārtošanas. Un cilvēks no dabas ir grēcīgs, kas nozīmē, ka nedz aprakstīto, nedz kādu citu utopiju viņš nekad neuzbūvēs.
Nevar noliegt, ka atsevišķos pasaules nostūros un sabiedrības slāņos cilvēkam ir izdevies pietuvoties tam materiālajam dzīves līmenim, kas no malas šķiet (un reklāmas stāsta, ka tā ir) patiešām utopisks. Taču, ja paveras tālāk par savu nabu vai “laimīgajos” gadījumos – tieši uz nabu, ir diezgan labi redzams, ka cilvēks nav laimīgs ar liberālisma gādību tapušajā no morālajām važām un fiziska kontakta atbrīvotajā pasaulē. Ja mūslaiku identitāšu un psihiskās veselības krīzes par kaut ko liecina, tad, pirmkārt, par to, ka cilvēkam nav skaidrs, ko darīt ar savu individuālo brīvību pasaulē, kurā viņš ir viens pats – pats par sevi. Cilvēkam nav skaidrs, kā rīkoties vidē, kurā vienlaicīgi uz viņu iedarbojas divi pilnīgi pretēji spēki, kas abi esot jāuzskata par labiem un pareiziem. No vienas puses, cilvēku arvien vairāk regulē rakstītie likumi, bet no otras – viņu arvien uzstājīgāk apšauda ar aicinājumiem ļauties iekārēm. Iekārēm, kas padara likumu ievērošanu vai harmonisku dzīvi veselīgā saistībā ar citiem arvien grūtāku. Cilvēkam piešķirta nekad vēl nepieredzēta rīcības brīvība. Un vienlaikus viņš nekad iepriekš nav saskāries ar tādu trauksmi rīcības izvēles priekšā. Pa kuru no daudzajiem iespējamajiem un savā starpā nesavietojamajiem dzīves ceļiem ir jāiet, lai ne tikai “atrastu sevi” (kā to prasa progresīvā ideoloģija), bet arī spētu sevi samērot ar citiem ceļa gājējiem, būtu gandarīts par noieto un pats galvenais – būtu daļa no kopienas?
Līdzīgi kā mūsu jaunā kultūras ministre alkst mainīt vārda “patriotisms” nozīmi, tā liberāļi pārsimt gadu laikā ir veiksmīgi pārdefinējuši vārdu “brīvība”. Kur senākos laikos runāja par brīvību no iekārēm, par pašsavaldību un spēju rīkoties saskaņā ar savu brīvo, apzināto gribu, kur klasiskie liberāļi runāja par politiskajām brīvībām, kuru jēga bija veicināt patiesības un taisnīguma atklāšanos, un brīvību no patvaļīgas piespiedu varas, tur mūsdienu liberālā elite ar brīvību saprot indivīda tiesības uztiept pārējiem savu iekāru piepildījumu. Lai nodrošinātu, ka neviens nevienam netraucē apmierināt iekāres, tiek noraidīta jebkāda nerakstīta un sabiedrības uzspiesta morāle, tiek noraidīti vērtīgi aizspriedumi pret neveselīgiem un kaitīgiem dzīvesveidiem. Bet tiem, kas spēj šajos juku laikos vēl produktīvi strādāt un ražot, tiem valsts uzliek arvien lielāku nodokļu slogu, lai tiktu galā ar morālās kārtības sabrukuma sekām. Identitāšu jautājumos iznākums ir tāds, ka problēmu risina ar tās padziļināšanu. Kur cilvēki sirgst no sabiedrības atzītu vadlīniju trūkuma, tur viņiem tiek īpaši nodrošināta “brīvība” identificēties ar kaut ko tādu, ko sabiedrība nekādi nepieņems.
Konservatīvajiem ir jāsaprot, ka viņi nav imūni pret valdošo ideoloģiju. Tā veiksmīgi sevi ir padarījusi neredzamu. Publiskajā telpā kā pašsaprotamas un ikvienam pieklājīgam cilvēkam godājamas nereti pasniedz ideoloģiskas dogmas, kas balstās aplamā antropoloģijā. Mēs varam saukt sevi par konservatīviem, bet tiklīdz mēs pavirši ļaujamies “datos balstītai”, “zinātnē balstītai” un “21. gadsimtam atbilstošai” politikai vai noticam tehnoloģiskajam vai cilvēka psihes progresam, mēs jau esam iekrituši progresa ideoloģijas valgos. Tas pats notiek, kad konservatīvo progresa kritiku pārvēršam par progresīvām iegribām un vīzijām, kā vēlamies sabiedrību pārtaisīt šeit un tagad.
Gatavojoties konferencei, cerību pilnos konservatīvos aicinu ieklausīties Patrika Denīna vārdos:
“[G]adu desmitiem liberālisms ir irdinājis pašpārvaldei nepieciešamās kultūras normas un politiskās paražas. Ģimenes, kopienas, reliģisko normu un institūciju sagrūšana – it sevišķi tajās cilvēku grupās, kas vismazāk bauda liberālisma izplešanās augļus, – nav novedusi pie mēģinājumiem šīs normas atjaunot. Tam būtu nepieciešamas pūles un upuri, taču abu vērtību mūsu kultūra noniecina. Tā vietā daudzi vēlas liberālisma etatisko varu izmantot pret šīs iekārtas valdošo šķiru. Vienlaikus lieli enerģijas resursi tiek tērēti protestēšanai, nevis valdīšanai pār sevi un prātošanai. Tādējādi tiek veicināta nevis demokrātiskas pārvaldes atjaunotne, bet gan pilsoniskas dusmas un izmisums. […]
[Es aicinu] politiskos filozofus palīdzēt atrast izeju no pašreizējiem spiedīgajiem apstākļiem – no paša liberālisma modernitātes rītausmā dzemdināto revolucionāro ideoloģiju mentālā tvēriena. Labākais ceļš uz izeju ir meklējams nevis politiskā revolūcijā, bet gan pacietīgā jaunu kopienas formu veicināšanā. Tās varēs kalpot kā patvērums pašreizējā depersonalizētajā politiskajā un ekonomiskajā kārtībā. Čehu disidents Vāclavs Havels darbā Bezvarīgo vara rakstīja: “Labāka sistēma automātiski nenodrošinās labāku dzīvi. Patiesībā ir pretēji: labāka sistēma var rasties, tikai radot labāku dzīvi.” Mūsu laikmeta neuzticēšanos, atsvešinātību, dusmas un naidīgumu var pamazām aizstāt tikai polisas pieredzē balstīta politika – dzīve, kuras pamatā ir kopīga jēga, pienākumi un pateicība, kas izceļas no paaudzēs piedzīvotām sērām, cerībām un priekiem, kā arī no savstarpējās uzticēšanās un ticības dzīves kopšanas.
Kā vienā no savām trāpīgākajām esejām secināja [..] Kerijs Makviljamss: “Mūsu kopīgās demokrātiskās dzīves stiprināšana ir sarežģīts un bieži vien baisi grūts uzdevums, kura paveikšanai ir nepieciešami nevis spoži varoņdarbi, bet gan upurēšanās un pacietība. Pacietība un upurēšanās nav etatiskā individuālisma laika iezīmes. Tomēr, lai iestātos labāks un neapšaubāmi pavisam citāds laikmets pēc liberālisma, tās būs ļoti nepieciešamas.”
Ceru, ka konference Demos konservatīvajiem kalpos nevis par protesta vai pilsonisku dusmu platformu, bet par iedvesmu pacietīgam darbam pie pašpārvaldei nepieciešamo kultūras normu un politisko paražu atjaunošanas un jaunu kopienas formu veicināšanas.
Uz tikšanos trešdien, 25. oktobrī, Latvijas Kara muzejā!
Jāzeps Baško
Šis raksts pirmoreiz tika publicēts portālā Telos:
Jāzeps Baško juniors
