Nils Konstantinovs: Maigā konservatīvisma pieteikums

Ja jūs augāt deviņdesmitajos gados, tad ļoti iespējams jums dzīvē bijis tāds posms, kurā esat vai nu metālists, vai reperis. Ja divtūkstošajos — tad alternatīvais vai, tā dēvētais, “saldais”. Vai arī varbūt iekritāt kādā no mazākajām sub-grupām: goti, gīki, panki, zubri... Lai vai kāda būtu grupa, to raksturo spēcīgs pretnostatījums.

Teiksim, es piederēju pie alternatīvajiem, un mums bija absolūti skaidrs, ka dzīvē nav nekā derdzīgāka, zemiskāka, pretīgāka, netīrāka, arī bīstamāka kā... reperi, kuriem tolaik attiecīgi arī tika piemēroti dažādi vulgāri, cilvēka cieņu pazeminoši apzīmējumi — gopņiki, urlas un tamlīdzīgi.

Pusaudži mēdz investēt milzīgu darbu, lai iegūtu šo grupas piederību un to dažādi signalizētu: ar apģērbu, matu griezumu, mūziku un vietu — reālu vai virtuālu, kurā viņi uzturas. Nereti šīs vietas un identitātes tiek sargātas pret tiem otrajiem ar neapvaldītu, mežonīgu agresiju — nepilngadīgo bandu cīņas Lielbritānijā vai bēdīgi slavenās zaļumballes ar divu kaimiņciemu sadursmi tepat Latvijā ir ilustratīvi piemēri.

Ne vienmēr, protams, izpausmes ir tik ārēji vardarbīgas — bet pusaudža psihes realitātē iekļaušanās vienā grupā un pretnostatīšanās otrai ir viena no viņa vecumposma lielajām drāmām.

Grupa pusaudzim sniedz to, ko mazākam bērnam sniedz mamma un tētis: drošību un priekšstatu pašam par sevi brīdī, kad identitāte ir vēl trausla un nenobriedusi. Un tad normālā situācijā — ap gadiem 20, 22, varbūt nedaudz pāri — mēs jau varam sēdēt birojos pie blakus galdiem — metālisti, reperi, saldie, goti, gīki — un saprasties, sadarboties, vai vismaz nesakauties pie pirmās iespējas. Tāpēc, ka psihe ir pietiekami nobriedusi, lai spētu uzturēt pati savu identitāti — tā vairs nav tik atkarīga no grupas lojalitātēm vai ciemata robežām.

Kļūstot par jauno pieaugušo cilvēks pabeidz to sarežģīto uzdevumu, kuru viņš uzsāka būdams vēl tikai zīdainis - apvienot prātā šķietami neapvienojamo. Neviens (tostarp, mamma) neapmierina manas vajadzības pilnībā. Un tie, kas kopumā ir labi pret mani, mēdz būt arī ļauni vai vismaz vienaldzīgi. Šis jaunais cilvēks tad ir pārvarējis narcistisko šķeltni, kas liek sevi (vai savu grupu) redzēt vai nu kā perfektu vai nicināmu.

Vai arī nav pārvarējis - un turpina arī divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gados idealizēt savas grupas piederību un uzskatus, un nicināt pretējo. Pasaulē mēs runājam par zināmu epidēmiju jauniešu vidū: failure to launch jeb nespēja pacelties pieaugušo dzīvei, it kā iesprūstot mūžīgā pusaudzībā.

Ir saprotami, ka šī pati epidēmija pārņem mūs arī sabiedrības līmenī. Galu galā, vai tad mūsu pašreizējas vērtības nav izteikti pusaudzīgas, nevis pieaugušo dzīvi vai briedumu uzteicošas? Seksīgums, jauneklīgums — augstākais kompliments mūsdienu sabiedrībā ir izskatīties jaunākam par saviem gadiem (nevis, piem., izrādīties gudrākam nekā sākumā likās). Nav tur nekāda brīnuma, ka dzīvojot šajā pusaudzības vilkmē, mēs esam ievilkuši arī grupu identitātes krīzes.

Ko darīt? Ja ir divas naidīgas pusaudžu grupas, tad telpā ir jāienāk kādam pieaugušajam. Un pieaugušā loma ir sekojoša — no vienas puses būt nosvērtam, skaidram, spēcīgam. Lai abas grupas sajūt, ka viņiem nav jācenšas pazemot, iznīcināt otru grupu, lai tikai netiktu iznīcināti paši.

Otrkārt, pieaugušajam jābūt siltam, saprotošam, jutīgam, lai abas grupas zinātu, ka viņu vajadzības dzirdēs, ka viņu trauslās identitātes respektēs. Citiem vārdiem sakot, ir nepieciešams ideālais jeb vismaz pietiekmi labais vecāks: stingrais un reizē siltais. Jeb, kā es to dēvēju: maigi konservatīvais.

Maigais konservatīvisms ir labākā pieeja, palīdzot pieaugt pusaudžiem. Un izskatās — arī labākā politiskā pieeja pusaudzībā iesprūdušai sabiedrībai.