"Mēs kā sabiedrība..."
Jāzepa Baško uzruna konferences dalībniekiem V sesijas "Nost ar sociālismu!" atklāšanā. Kāda ir sociālisma saistība ar iepriekšējām sesijām un kādos veidos sociālisma apkarotāji nereti paši sirgst ar to.
Labvakar, dāmas un kungi!
Konservatīvās domas konference “Demos” sākās pirms pieciem mēnešiem ar jautājumu, kuru turpināsim atbildēt visās sesijās, proti, “Kas ir konservatīvisms?”
Atklājot piekto sesiju, piedāvāju atskatīties uz līdz šim apspriestajām tēmām un to saistību ar šodienas provokatīvo priekšlikumu — Nost ar sociālismu!
Demos otrajā saietā novembra beigās runājām par kolektīvā “mēs” identitāti.
Ir divi nepareizi veidi, kā interpretēt šo “mēs”. Viens ir iedomāties, ka runa ir par savējo atdalīšanu no pārējiem, no svešajiem. Piemēram, iedomāties, ka runa ir par etnisko izcelsmi, izglītības līmeni, ideoloģisko redzējumu utt.
Otra aplamā interpretācija ir, ka “mēs” paģēr politisku vienprātību un kolektīvu rīcību no sabiedrības. Šī otrā interpretācija ir sociālisms. Vai precīzāk — kolektīvisms, kura viens no paveidiem ir sociālisms.
Daudzskaitļa pirmā persona “mēs”, par kuru runā Rodžers Skrūtons, konservatīvajiem nozīmē to, uz ko var paļauties viskarstākajā politiskajā strīdā.
To veido kolektīvā vēsturiskā un politiskā pieredze, kopīgie panākumi un kļūdas.
“Mēs” ir tas, pateicoties kam mums nevajag visiem būt vienisprātis un visiem nav jānodarbojas ar vienu un to pašu projektu. Pateicoties tam mēs nebaidāmies viens otram nepiekrist un kritizēt. Pirmspolitiskais “Mēs” ir politiskā procesa (pretstatā karam) priekšnoteikums un reizē — ar katru kompromisa lēmumu stiprināts rezultāts.
Demos III kopā sanākšana saucās “Suverenitāte”. No vienas puses starptautiskajās attiecībās pašnoteikšanās ir tas pats, kas individuālisms. Proti, pretošanās ieraušanai pārnacionālas valdības spīlēs, kura teicas zinām labāk par mums pašiem, ko mēs augstu vērtējam un kas un tieši kādā veidā mums būtu jādara. Suverenitāte ir Šveices kantoni, ASV pavalstis, suverenitāte ir nacionālās valstis kā daļa no cilvēces evolucionārā eksperimenta. Suverenitāte ir ne tikai mūsu partikulārais, mūsu māju sienu garants, bet suverenitāte ir, tāpat kā individuālisms Ādama Smita izpratnē, mūsu spēja pašiem uz savu galvu pieņemt lēmumus mainīgā vidē, pielāgoties tai, un tāpēc, iespējams, uz laiku atlikt savu pazušanu verdzībā vai nebūtībā.
Bet no otras puses — suverenitāte, tautas kā suverēna spēja realizēt savu gribu — tā par ko tēlaini runā Satversmes 2. pants — ja to uztver pārāk tieši, ir kolektīvisms. It kā visa politiskā tauta būtu kaut ko nolēmusi un darītu.
Vai vēl trakāk ir tad, ja ar tautu kā suverēnu
saprot aklu vairākuma varu.
Demos IV sesija bija veltīta sabiedriskajiem medijiem. Šāds veidojums, pretēji, piemēram, ASV privāto mediju modelim, ir ne pārāk atšķirīgs no pārējās Eiropas. Tomēr nevar noliegt — tas ir sociālistisks. Viss sabiedrisko mediju regulējums runā par sabiedrisko labumu. Kamēr tās ir senas, vispārpieņemtas un gaisīgas idejas, kuras neviens nemēģina mākslīgi konkretizēt, tikmēr viss ir labi. Tomēr, ja sabiedriskais labums kļūst par kādas atsevišķas interešu grupas brīvu, modernu interpretāciju, mēs iegūstam tieši to, ko redzam pašreizējā mediju darbā. Masu gatavinātāji, kurus pieminējām iepriekšējā sesijā, paši taču svēti tic, ka kalpo sabiedriskajam labumam.
Diemžēl arī konservatīvo vaimanās par medijiem nereti dzird sociālistiskas notis. Sak’, mēs jau esam tie īstie visas sabiedrības uzskatu pārstāvji, kuri labāk zinās, kas ir jāraida. Mediji nav vienīgais tāds lauciņš, kur konservatīvie slimo ar sociālismu.
Nereti dzirdam stāstus, ka vairums Latvijas sabiedrības esot konservatīva. Ticu, ka tā patiešām ir, bet tas nav konservatīvisms politiskās filozofijas, ideoloģijas vai attieksmes izpratnē. Jebkurš cilvēks ir konservatīvs tādā ziņā, ka, ja kaut kas viņa dzīvē viņam personīgi ir kārtībā, tad viņš nevēlas, lai kāds cits to bez viņa ziņas mainītu.
Ideoloģisko pretrunu vēsmas nav tikai atsevišķi precedenti vai subjektīvi vērojumi. Tās ir konstatētas arī socioloģiskos pētījumos. Arnis Kaktiņš ir atļāvis mums padalīties ar dažiem rezultātiem no nepublicēta SKDS pētījuma, kurā Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskais pašnovērtējums salīdzināts ar realitāti, tas ir, ar viņu faktisko attieksmi pret ideoloģiskiem priekšlikumiem. Tie ir pēdējo desmit gadu dati.
Kad Latvijas iedzīvotājam pajautā, neminot ideoloģiskās birkas, ko viņš domā par progresīvo ienākumu nodokli, par gados vecu cilvēku aprūpi vai par nodarbinātību, viņa atbildes ir lielākoties kreisas. Arī tāda iedzīvotāja atbildes, kurš sevi dēvē par konservatīvu.
Vairāk nekā puse respondentu uzskata, ka valstij ir jārada darbavietas, veidojot valsts uzņēmumi un būvējot rūpnīcas. Vairāk nekā puse uzskata, ka par veciem cilvēkiem, proti, par vecākiem un vecvecākiem, jārūpējas ir valstij nevis bērniem un mazbērniem. Tomēr visvairāk šokē tas niecīgais iedzīvotāju skaits, kas ir pārliecināti, ka viņu labklājība ir galvenokārt atkarīga no viņiem pašiem. Tādu ir tikai 5% Latvijas iedzīvotāju. Kopumā 21% uzskata, ka labklājība atkarīga no pašiem vai vismaz ir vairāk atkarīga no pašiem, nekā no nekontrolējamiem apstākļiem. Pārējie savu lomu paša laimes kalšanā redz vienlīdz nozīmīgu ar ārējiem apstākļiem vai niecīgāku par tiem.
Pētījums notika 2021. gada jūnijā, tāpēc atbildes var interpretēt arī citādi. Proti, ka tā ir nevis morāli aplama pārliecība — es neesmu pats savas laimes kalējs —, bet tā ir objektīva realitāte — tik liela ir valsts iejaukšanās, ka es vairs neredzu, kā izkalt savu laimi.
Grūti pateikt, kādas atbildes būtu bijušas 21. gada rudenī, kad daudziem strādājošajiem noteica prasību pēc vakcinācijas sertifikāta. Lai vai kāda ir realitāte — 1) Latvijas ļaudis no dabas ir sociālisti vai 2) valsts ir faktiski sociālistiska, respektīvi, tā ir apslāpējusi privāto iniciatīvu — mums, konservatīvajiem, vajadzētu darīt ko lietas labā. Un tāpēc šī sesija Nost ar sociālismu!
Šodienas sesijas galvenais uzdevums ir apzināties to, ko atļaujos saukt par lienošo sociālismu.
Klasiski sociālisms ir ražošanas un apmaiņas līdzekļi valsts pārziņā, ražošana lietošanai nevis peļņai. Šādas ambīcijas ir arī daudziem mūsdienu projektiem, taču tā nav visa klasiskā sociālisma būtība. Tā tālais mērķis ir taisnīga sabiedrība, kurā valda vienlīdzība. Ekonomika tiek pārņemta un plānota ne jau aiz plānotgribas, bet ar domu, ka tā ir iespējams efektīvāk nodrošināt sabiedrību ar nepieciešamo, un ka tā var izskaust sociālo un ekonomisko nevienlīdzību.
Formas un sekas modernajam sociālismam ir dažādas. Atslēgas vārdi ir pārdalīšana, centralizācija, plānošana, tehnokrātija, racionālisms, scientisms, valsts iejaukšanās, pārregulācija, labklājības valsts, paternālisms, formālisms, etatisms, birokrātija.
Par dažiem no šiem fenomeniem vairāk šodien runās citi un noteikti pieskarsimies tiem arī paneļdiskusijā.
Es vēlētos šajā brīdī norādīt uz manā ieskatā galveno sociālisma izpausmi, kura piemīt arī daudziem it kā cīnītājiem pret sociālismu.
Ja pavisam jāvienkāršo, tā izpaužas kā politisks plāns, kura pirmais vai viens no punktiem ir —
visiem jāsadodas rokās.
Kultūras ministre Agnese Logina tieši pirms nedēļas tviterī raksta: “Mēs kā sabiedrība visu notikumu kontekstā nedrīkstam pazaudēt galveno fokusu — mums ir jāatbalsta studenti un jādara viss, lai nodrošinātu drošu mācību vidi jauno talantu attīstībai.”
Par sevi varu droši teikt, ka tas nav mans galvenais fokuss un es noteikti nedarīšu visu. Tā kā Jūs trešdienas vakarā sēžat šeit, pieņemu, ka arī jūs faktiski esat pazaudējuši, galveno fokusu, un nebūt nedarāt visu, kas mums kā sabiedrībai jādara.
Tajā brīdī, kad jūs kādu politisku jautājumu skatāt “mēs kā sabiedrība” kategorijās, jūs jau esat sociālists.
Lai no šī maldu ceļa izvairītos, ir jāatsakās no sabiedrības personifikācijas. “Sabiedrība” pati par sevi ir mūsu prāta radīts modelis tam attiecību jūklim, ko veido neskaitāmas, viena otru pārklājošas, reāli eksistējošas cilvēku kopienas.
Ja vien runa nav par sociālistisku, atomizētu indivīdu veidotu masu, sabiedrība dabā reāli neeksistē.
Tā ir cilvēka prāta radīta abstrakcija, lai varētu runāt par daudzu novērojamo fenomenu summu. Taču uz sabiedrību, ja atzīst cilvēku kā subjektu, nevar iedarboties, atvainojos, sabiedrības līmenī.
Jo “sabiedrības līmenis”, normālā, veselīgā sabiedrībā, kuru veido dzīvas kopienas, fiziski neeksistē. Eksistē kopienas, eksistē ģimenes. Politika neiedarbojas uz sabiedrību, tā iedarbojas uz ģimenēm, uz kopienām.
Kas no tā izriet? No tā izriet tas, ka pretošanās sociālismam nevar būt visu sabiedrību aptverošs projekts, kurā mēs noteiksim valsts politiku, visi sadosimies rokās un realizēsim kaut kādu citu, sociālismam alternatīvu plānu. Jo jebkurš tāds visas sabiedrības rīcības plāns pēc definīcijas būs kolektīvisms.
Un otra lieta, par kuru es nevaru neko nepateikt, ir pārmetumi brīvā tirgus individuālismam egoismā. Tie signalizē sociālisma galvenās mehāniskās problēmas neizpratni. Atļaušos nolasīt dažas jau iepriekš publicētas rindiņas, kurās es pārfrāzēju to, par ko Frīdrihs Hajeks daudzkārt ir rakstījis, bet jo īpaši savā esejā “Individuālisms: patiesais un nepatiesais.”
“Kad kāds paziņo, ka tagad, jaunu atziņu vai apstākļu vadīts, viņš veltīs laiku un pūles, lai parūpētos par sevi, viņš, protams, māna sevi un citus, ka jelkad būtu darbojies kā citādi.
Cilvēks vienmēr — arī tad, kad it kā rīkojas absolūti altruistiski un gādā par citiem, — faktiski darbojas savtīgi, proti, atbilstoši viņam vienam pieejamai informācijai par lietu kārtību pasaulē un atbilstoši tikai paša priekšstatiem par labāko iedarbību, lai pasaule kļūtu līdzīgāka tai, kādu viņš vēlas to redzēt. Kad cilvēks pēc paša gribas rūpējas par savu ģimeni, ciemu vai kopienu, viņš joprojām rīkojas individuālistiski, proti, izejot no saviem privātajiem priekšstatiem un privāti aptveramās informācijas par to, kā būs labāk tai pasaulei, kuras centrā ir viņa ierobežotais prāts.
Politiski un ekonomiski nav nozīmes, vai konkrēts indivīds alkst būt pasaules valdnieks, Māte Terēze, Bils Geitss vai pats ir reāls superdators. Lai vai kādi būtu viņa motīvi, šis viens prāts, relatīvi pret visas pārējās sabiedrības locekļu izpratnēm, vajadzībām, prasmēm un vēlmēm, ir totāli neinformēts un nekompetents. Neelastīga un neefektīva pienākumu sadale rodas tad, kad šim vienam prātam dod teikšanu pār cilvēkiem un sfērām, kurus tas nepārzina un nevar pārzināt ne ar kādiem informatīviem palīglīdzekļiem, jo visi pārējie cilvēki un sfēras ir dzīvi, rīcīb- un pielāgoties-spējīgi un neatstās bez reakcijas nevienu šī superprāta iedarbību ar vidi. Informācija ir rīcībās, ne jau atbildēs uz jautājumiem.”
Ceru, ka pēc šodienas sesijas mēs visi dosimies mājup ar mazliet labākām spējām saskatīt lienošo sociālismu un zināsim, ko darīt, lai to nevairotu savos politiskajos priekšlikumos.
Paldies!
Šī uzruna tika nolasīta Demos V sesijas "Nost ar sociālismu!" atklāšanā 2024. gada 20. martā.
Ģirts Brūders
Guntars Vītols
Raivis Zeltīts
Demos.lv rīkotāji
