Sociālisms — viltus solidaritātes graujošās sekas
Raivis Zeltīts aicina pretoties sociālismam, identificējot tā cēloņus, par vienu no tiem nosaucot to, ko citi uzskata par sociālisma pretmetu — liberālismu.
I Ievads
Sociālisma jēdziens, līdzīgi citiem mūsdienu lielo ideoloģisko nometņu apzīmējumiem, ir pietiekami sens, lai tiktu uztverts kā pašsaprotams, bet vienlaikus arī lai sazarotos tik dažādos paveidos, ka sapratne par to ir jau daļēji izšķīdusi interpretāciju jūrā. Bet tam nevajadzētu ļaut izvairīties no atbildības — tas ir “jānotver” un “jātiesā” pēc tā būtības. Sociālisms nav saistāms tikai ar pārmērīga valsts varas aparāta izaugšanas problemātiku, privātās uzņēmējdarbības un īpašuma ierobežošanu vai vienlīdzības ideju uzspiešanu. Tas, protams, ir būtiski, taču izriet no paša sociālisma gara, kas ir jāapskata vispirms.
Sociālisma gars izriet no kopienas sabrukuma modernajā pasaulē.
Utopiskais sociālisms 19. gadsimta sākumā radās kā protests pret liberālisma individuālisma doktrīnu un industriālās revolūcijas izraisītajām sabiedriskajām problēmām — lauku iztukšošanos, strādnieku ekspluatāciju un atsvešinātību pilsētās. Kā risinājums tika piedāvāta jauna veida viltus solidaritāte — valsts vadīta, zinātniski plānota un pārraudzīta sabiedrība.
Vēlākās sociālisma formas ir interpretācijas par šo tēmu. Marksisms to papildina ar pseidoreliģiskiem motīviem par neapturamo vēstures loģiku, kas caur šķiru cīņu ved uz komunismu — galējo sabiedrības stāvokli, kurā it visu vajadzības tiek apmierinātas un atmirusi ir gan valsts, gan privātīpašums. Nacionālsociālisti, kuru sociālismu citi kreisie labprātāk noliedz, atmet komunistu internacionālo orientāciju un sašaurina savu utopijas celtniecību ar rasu teoriju rāmjiem. Šodienas kreisie, šķiet, ķeras aiz jebkuras “apspiesto-apspiedēju” situācijas, lai pamatotu savu politisko nepieciešamību — un te pat nav jābūt elementārai loģikai, ka “LGBT kopienai” ar palestīniešu teroristiem ir visai maz kopīgo interešu, jo jautājums ir par revolūciju, nevis konkrētajām tēmām, kas ir tās degviela.
Taču visiem sociālisma paveidiem un to revolucionārajām pretenzijām ir nemainīgs pamats — viltus solidaritāte, kas parazitē uz zaudētās kopienas apziņas, vienlaikus apkarojot jebkāda veida organiskās solidaritātes formas.
II Liberālisms — kopienas sabrukuma veicinātājs
Ko es saprotu ar organisku solidaritāti? Tās ir dabiskas un nepiespiestas solidaritātes attiecības, kas veidojas dabiski un reizēm pat spontāni starp diviem vai vairāk cilvēkiem, stiprinot tos tādā veidā, kas nebūtu iespējams, tiem paliekot vien par atsevišķiem indivīdiem. Vēl vairāk — bez organiskas solidaritātes nav iespējama arī indivīda izdzīvošana. Šīs solidaritātes pamata forma ir attiecības starp bērnu un viņa vecākiem. Ģimene un laulība ir institūcijas, kurā šī solidaritāte ir nostiprināta kopienas kontekstā, kas pati sastāv no ģimenēm. Senākā pagātnē cilts bija kā paplašināta ģimene — tai nevajadzēja organizētu valsti vai ekonomisko teoriju, lai tā apzinātos savas intereses un iekšējās solidaritātes nozīmi. Viduslaikos šīs uz radniecību balstītās solidaritātes papildina arī piederības apziņa pilsētai vai profesijai, kas institucionalizēta ģildēs, ordeņos vai citās interešu organizācijās. Mūsdienās — tā arvien ir ģimene un tās paplašinātā forma — nācija.
Sākoties modernajam laikmetam un mainoties ekonomiskajiem spēkiem, šīs organiskās solidaritātes sāk aizstāt cita veida sabiedrības izpratne — liberāla. Liberālisma idejas centrā ir indivīds, viņa racionālās intereses un sabiedrība, kas pastāv no šādu racionālu indivīdu kopīgas vienošanās. Tā ir vācu sociologa Ferdinanda Tenīsa konstatētā pāreja no tradicionālās kopienas uz moderno sabiedrību, kas balstīta abstrakcijās un funkcionē kā mehānisms caur ekonomisko grupu, moderno lielpilsētu un tehnoloģiju ietekmētiem prātojumiem.
Kas sākotnēji ir vien paralēla pilsētu sabiedrība, kļūst par visaptverošu dzīvesveida maiņu, kas iesniedzas arī lauku kopienās. Kā līdzsvarojošs spēks šajā procesā izveidojās modernais nacionālisms — sākotnēji kā liberālisma sabiedrotais. Kā norāda viens no mūsdienu liberālisma kritiķiem Patriks Denīns, liberālisms pārdēvē brīvības jēdzienu no tāda, kas attiecas uz indivīda pašsavaldību un sabiedrības pašpārvaldi, uz negatīvu principu — atbrīvošanos no ārējiem ierobežojumiem, kas traucē indivīdam. Liberālisma valstī tas veido paradoksu, kurā sākotnēji ierobežotā valsts kļūst par visaptverošu spēku, kas grauj agrākās kopienas tradīcijas un morālās normas, nostājoties arī pret nacionālismu, vienlaikus savu posta darbu mēģinot aizmālēt ar vēl ciešāku valsts birokrātisko kontroli. Liberālisma uzvaras maršs katrā nākamajā piegājienā iestiepjas arvien tālākās sabiedrības dzīves jomās, un 21. gadsimtā tas ir saaudzis ar valsts birokrātiskā aparāta visvarenības potenciālu.
Varbūt klātesošie šobrīd ir neizpratnē, kāpēc es runāju par liberālismu, nevis sociālismu. Manas runas mērķis ir norādīt uz problēmas sakni un saiknēm ar liberālisma veidotajām strukturālajām pārmaiņām, kurā, izsakoties franču jauno labējo vārdiem, sabiedrība ar tirgu tiek aizvietota ar tirgus sabiedrību.
Šīs tirgus sabiedrības ietvaros pāreja no visaptveroša un birokrātiska liberālisma uz visaptverošu un birokrātisku sociālismu ir formas maiņa vienotam procesam.
III Sociālisms — viltus solidaritāte
Latviešu filozofs Pauls Jurevičs ir rakstījis:
"Marksisms tā īsti nav nekas cits kā dumpīgais kapitālisma dēls, — tēva ideāli arī viņam palikuši tie paši, — tikai viņš par šo materiālo vērtību saņēmēju grib padarīt plašo masu kolektīvu."[1]
Šeit Pauls Jurevičs marksismam jeb sociālismam, lai arī kritiski, tomēr atzīst cēlu motīvu — piešķirt materiālās vērtības lielākam cilvēku skaitam. Noteikti liela daļa sociālistu arī sevi pašidentificētu ar šo politisko mērķi. Ir jāatzīst, ka sociālismam ir pretenzijas uz taisnīguma un solidaritātes sentimentu — tieši pasludinātajā vājāko aizstāvībā pret ļaunajiem apspiedējiem slēpjas tā pievilcība ideālistisku aktīvistu piesaistīšanā un noturēšanā. Ne jau Marksa “Kapitāls”, Ļeņina vai Mao darbi, bet gan ilgas pēc pazaudētās organiskās solidaritātes jūtām — ģimenes un kopienas — ir mūsdienu sociālistu īstais varas pamats. Šeit tas darbojas līdzīgi reliģiskām sektām, kas ekspluatē ģimeniskuma sajūtu par labu varas attiecībām.
Un tieši vara ir sociālisma patiesais mērķis. Sociālisma un liberālisma saikni kādu pusgadsimtu agrāk Frīdrihs Nīče apraksta šādi:
“Individuālisms ir mērena un vēl neapzināta parauga varasgriba; tajā vienpašiem, šķiet, jau pietiek tikt brīviem no sabiedrības virsvaras (vienalga, valsts vai baznīcas virsvaras). (..) Sociālisms ir individuālisma aģitācijas līdzeklis, tas saprot, ka, lai ko sasniegtu, ir jāorganizējas kādai kopējai akcijai, kādai varai. Tas vis negrib sabiedrību, kas ir vienpašu mērķis, bet gan sabiedrību, kas būtu līdzeklis”.[2]
Vienkāršāk izsakoties — sociālisti ir parazīti, kas varas vārdā iet tālāk par liberāļiem. Liberālismā tieksme pēc varas ir ne līdz galam attīstīta — liberālās valsts aparāts izplešas savu teorētisko kļūdu dēļ, iedarbinot uz individuālo egoismu balstītu sabiedrības sairšanas procesu. Sociālismā valsts varas izplešanās ir apzināta politiskā programma — tas aktīvi rīkojas, lai iznīcinātu organiskās solidaritātes formas kā konkurējošu spēku valsts pārraudzītai sabiedrībai. Sociālisti apkaro ģimeni, īpašumu, tautu, reliģiju un jebkādas valstij nepakļautas interešu grupas, jo tas ir īstas kopienas pamats. Šo kopienu sociālisms vēlas aizstāt ar kontrolētu mehānismu, kurā katram ir iedalīta viņa loma atbilstoši “plānam” — vadītam un pārraudzītam no augšas.
Sociālisma viltus solidaritātes iedarbības virziens ir pretējs organiskās solidaritātes principiem — atšķirībā no, piemēram, brīvprātīgas lauksaimnieku kooperēšanās, kas stiprina katra atsevišķā zemnieka pozīcijas plašākā tirgū, sociālisma piespiedu apvienošanās vājināja gan katru atsevišķo kolhoza dalībnieku, gan arī padarīja nabadzīgāku visu tautu, kas bija spiesta šādā sistēmā darboties. Acīmredzamās sistēmas kļūdas sociālisms tiecās noslēpt ar jaunu tikumu izgudrošanu, piemēram, dažādu darba varoņu slavēšanu, stingri uzmanot organiskās solidaritātes iedīgļu attīstību. Mazo tautu nacionālisma apkarošana PSRS režīmā tādējādi nav skaidrojama vien ar krievu imperiālisma elementu, bet arī ar sociālisma varas mehānismu.
Mūsdienu sociālistiem patīk apgalvot, ka īsts sociālisms vēl nav pamēģināts. Bet nupat aprakstītais process arī ir īstais sociālisms — tas ir izmēģināts un katru reizi ir novedis pie brīvības iznīcināšanas, masu slepkavībām, bada, izpostītām dzīvēm, izpostītas dabas un izpostītas kultūras, radot kolektīvu traumu, kas ilgst vismaz vairākas paaudzes.
IV Latvijas sociālisti nav izņēmums
Sociālistisko režīmu noziegumu apmēri ir tik lieli, ka tie kļūst cilvēka prātam neuztverami — un tādējādi tie pazūd no sabiedrības kolektīvās atmiņas, lai atkārtotos jaunās formās. Šodienas sociālisms pārkrāsojas zaļš vai varavīksnes krāsās. Tomēr sociālisma būtība nav mainījusies. Tas arvien ir mēģinājums veidot centralizēti pārraudzītu sabiedrību, kurā politiskā vara aktīvi tiecas iznīcināt saiknes, kas veido un satur ģimeni un tautu. Latvijas sociālisti nav izņēmums, lai arī to grēki reizēm ir mazāk pamanīti. Jau mūsu valsts dibināšanas pamatos Latvijas sociāldemokrāti iebūvēja “bumbu ar laika degli” — vāju prezidenta institūciju iepretim partiju visvarenībai. Sociālisti ne vienmēr ir par stipru valsti — reizēm tie apzināti veido vāju valsti, lai radītu pamatu internacionālai sociālistiskajai revolūcijai. Valsts var būt arī stipra, bet antisociālistiska — ar stipru politisko gribu, kas mazina birokrātiju un atgriež teikšanu tradicionālajām kopienām. Tādā gadījumā tā ir pašierobežojoša valsts — paradokss, kuram ir pavisam reāli piemēri pagātnē un tagadnē.
Tikmēr šodienas sociālisti ir ar dažādu vēsturisko pieredzes fonu. Tie, kurus visbiežāk redzam savos TV ekrānos, vairs nav vēsturisko sociāldemokrātu mantinieki. Daļai ir PSRS sociālisma pieredze ar attiecīgu domāšanas inerci, kas, piemēram, pašiniciatīvu uzņēmējdarbībā redz kā draudu, kas jāierobežo ar birokrātiskā aparāta palīdzību vai arī sponsorējot noteiktus ekonomikas sektorus, sagraujot godīgas konkurences pamatus. Tikmēr jaunākas paaudzes sociālisti Latvijā veido “kargo kultu” ar ASV un Rietumeiropas tematu pārcelšanu uz Latviju — te redzam, piemēram, ģeopolitisko analfabētismu palestīniešu teroristu aizstāvībā vai vēsturisko analfabētismu “balto privilēģiju” piesaukšanā u.tml.
Pirms gadsimta sociālisms radīja nestabilitāti, lai veicinātu Latvijas iekļaušanu PSRS. Šodienas sociālisms rada stagnāciju, visu pakārtojot arvien lielākai saplūšanai ar Eiropas Savienības birokrātisko monstru. Tā visa pamatā ir dziļa atrautība no latviešu tautas kopīgā stāsta un patiesu rūpju trūkums par tās interesēm — to vietā solidaritātes jūtas tiek pacelts līdz arvien augstāku abstrakciju līmenim, kurā tām nav vairs nekādas praktiskās nozīmes vai prasību.
Šī solidaritāte nesniedzas līdz savam tuvākajam, bet šķietami aptver visas pasaules “nelaimīgos” un pat visu planētu, kurai, izrādās, ir nepieciešama “glābšana”.
Rezultātā mūsu uzņēmējdarbība smok zem atskaišu kalniem, mūsu tautas dzimstība ir kritiska, bet tur, kur patiesi ir nepieciešama valsts iejaukšanās, t.i. iekšējās un ārējās drošības vairošanā, tā tiek kavēta, jo ir pretrunā ar sociālismam raksturīgo internacionālismu.
V Noslēgumā
Sociālisms ir kopienas sairuma noslēguma fāze, kurā spontanitāti nomaina plānveidīgums, aizstājot tradicionālo kopienu un organisku solidaritāti ar piederību plašākai valsts kontrolētai sabiedrībai ar reglamentētu solidaritāti. Šajā viltus solidaritātē tā nevis stiprina katru atsevišķo indivīdu, bet gan tos vājina, kā arī vājina sabiedrību kopumā — piespiedu materiālo labumu pārdalīšana, kā arī izrietošā kontrole un sodīšana iznīcina uzticēšanos un pašiniciatīvu. Turklāt tas nav tikai nejaušs blakusefekts, bet gan daļa no apzinātas kopienas iznīcināšanas, uzbrūkot ģimenes institūcijai, iznīcinot privātīpašuma tiesības, ierobežojot reliģiju u.tml.
Nav tik būtiski, ar kādām varas tehnoloģijām šis apzināti destruktīvais process tiek virzīts — PSRS totalitārisms darbojās brutāli un primitīvi — turklāt tas lielā mērā balstījās uz atjaunoto krievu imperiālismu, ne tik daudz internacionālo sociālismu. Šodienas sociālisms savukārt ir ietinies humānisma lozungos un iztiek bez spīdzināšanas pagrabiem un deportācijām — tas iedarbojas lēnāk un noturīgāk. Ja PSRS režīma beigās ne politiskā vara, ne tauta kopumā neticēja pašu nemitīgi atkārtotajiem lozungiem, nenoliedzot, protams, režīma vardarbības ietekmi uz kolektīvo psihi, tad šodien Latvijā mums atkal ir īsteni ticīgo sociālistu aktīvistu rindas — tās aug lielākas, un nekas neliecina, ka tās samazināsies.
Iedarbīgai pretreakcijai ir jābalstās dziļākā sociālisma problēmas izpratnē, kas ņem vērā tā saknes zaudētajā kopienas sajūtā un saiknes ar liberālisma destruktīvajām blaknēm. Sociālismu nevar apturēt, sperot vienu soli atpakaļ uz tādu liberālo sabiedrības modeli, kas ir pretējs organiskajai solidaritātei, bet gan nostājoties ar abām kājām kopienas pusē, kas mūsdienās ir nācija.
Vēlreiz atsaucoties uz Paula Jurēviča filozofisko mantojumu, mums ir jāmeklē savs latviskais ceļš moderno problēmu risinājumiem — pārvarot vērtību pretrunas tikai tā, kā to spējam mēs. Manuprāt, sociālismu identificēt ar kolektīvismu, bet tam pretstatā likt liberālisma individuālismu ir dilemma, kas nesniedz apmierinošu atbildi ilgtermiņa risinājumam — tādām zālēm pret sociālismu, kas ļautu no tā līdz galam izveseļoties. Indivīds ir kolektīvo tautas vērtību mantinieks, nesējs un interpretētājs — viņš nāk no tautas un iekļaujas tautā, bet tauta bagātinās no savu lielāko personību sasniegumiem un visu savu locekļu mijiedarbības. Ekonomisko problēmu risinājumiem ir jāizriet no ideāla, kurā indivīda iespējami lielākais brīvības un pašiniciatīvas lauks ir arī kopuma intereses stiprinošs. Paša labums ir tikai viena no ekonomiskās aktivitātes motivācijām — organiskā solidaritāte jeb mīlestība pret sev līdzīgajiem, t.i., ģimeni, tautu vai dzimto novadu, var tikt stiprināta arī ar valsts politiku. Piemēram, nodrošinot iemaksātu nodokļu daļas novirzīšanu iespējami tuvāk uzņēmuma darbības vietai, uzņēmuma nodokļa ieguldīšanu konkrētā novada infrastruktūras sakārtošanā, veicinot krājaizdevu sabiedrību veidošanos, kas nodrošina kredītu pieejamību novadā u.tml. Aktuāla ir arī uzņēmēju iesaiste valsts aizsardzības stiprināšanā. Ir acīmredzams, ka valsts birokrātija nespēj laicīgi sakārtot ārējās robežas jautājumu. Uzņēmēju iesaiste austrumu robežas nocietinājumu izveidē, pretī saņemot nodokļu atvieglojumus, būtu savstarpēji stiprinoša, efektīva un veicinātu apziņu par valsts aizsardzību kā kopīgu atbildību.
“Brīvība, vienlīdzība, brālība.” — šie vārdi ir modernās pasaules ideoloģisko cīņu pamatā. Liberālisms brīvības vārdā atrauj indivīdu no dabiskās un tradicionālās kopienas. Sociālisms to piedāvā “ārstēt” ar valsts uzspiestu un kontrolētu tiekšanos pēc vienlīdzības — indivīda pakļaušanu valsts kontrolei, kurā tas tiek izslēgts no organiskām solidaritātes formām un tādējādi kļūst neaizsargāts pret varas patvaļu. Tā ir galvassāpju ārstēšana ar giljotīnu — pārprastas brīvības idejas ārstēšana ar neiespējamu vienlīdzību. Mums ir jānostājas gan pret liberālisma negatīvo brīvības izpratni, gan sociālisma viltus solidaritāti. No franču revolūcijas saukļa tātad mums jāpaņem brālības elements jeb nacionālisms. Atbilde ir neliberāls un antisociālistisks nacionālisms, balstīts subsidiaritātes principā ar ģimeni kā pamatšūnu, caurstrāvots ar tradīciju, dažādu reģionālo un profesionālo piederību tīklojumu, vērsts uz tautas kopīgo labumu caur individuālo pašiniciatīvu un indivīda stiprināšanu caur tautas kolektīvo identitāti un kultūru.
[1] Jurevičs, Pauls. Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956., 76. lpp
[2] Frīdrihs Vilhelms Nīče, Varasgriba. Mēģinājums pārvērtēt vērtības. Rīga: Intelekts, 2008., 288. lpp.
Šis referāts mazliet saīsinātākā formā tika nolasīts Demos V sesijā Nost ar sociālismu! 2024. gada 20. martā.
Jāzeps Baško
Ģirts Brūders
Guntars Vītols
Demos.lv rīkotāji
