Bērns kā dārga izvēle
Publicējam Elīnas Treijas referātu no Demos VI sesijas "Kāpēc dzimst tik maz bērnu?"
Eiropas valstu statistikas dati pierāda, ka nav noturīgas korelācijas starp valstu labklājības līmeni un dzimstības rādītājiem. Šis ir tikai viens no argumentiem, kas apgāž Latvijas valdošās partijas un ilggadējās finanšu ministrijas grožu turētājas uzturēto mītu, ka bērnu dzimstībā pats svarīgākais ir celt kopējo labklājības līmeni valstī. Tā nav.
Otrs no mītiem ir dzimumu vienlīdzība kā panaceja indivīdu iespējām maksimāli pašatrožoties, t.sk. atstāt aiz sevis pēcnācējus. Pie dzimumu vienlīdzības pakavēšos, lai apgāztu šo mītu. Pētniecībā dzimumu vienlīdzības teoriju zinātniski dēvē par dzimumu egalitārismu.
Skandināvijas valstis (un arī pēckara Vācija) ļoti metodiski vairākas desmitgades sabiedrībā potēja dzimuma vienlīdzību kā augstāko sabiedriskās domas standartu — vienlīdzīga attieksme un indivīda vērtēšana, neidentificējot tā dzimumu un ar to dabas dotās atšķirības.
Nupat 2024. gada martā Rostokas Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūta pētnieki, analizējot 15 tūkstošu fertilā vecuma vīriešu un sieviešu attieksmi pret dzimumu vienlīdzību trīs Skandināvijas valstīs, nākuši pie secinājuma, ka dzimumu vienlīdzības apstākļiem nav pozitīvas ietekmes uz personu nodomiem radīt bērnus un tā negarantē vēlamos dzimstības apjomus. Kas nogāja greizi?
Dzimumu vienlīdzības pieeja radīja apstākļus, ka sievietes un vīrieši tika vērtēti neatkarīgi no individuālajām (t. sk. dzimuma) atšķirībām un kapacitātes, rupji nonivelējot katra dzimuma individuālās spējas un vajadzības. Tiekšanās pēc dzimumu vienlīdzības ir uzlikusi sievietei smagu nastu līdzināties vīrietim arī jomās, kurās pati daba ir ieprogrammējusi vīrieša priekšrocības. Dzimumu vienlīdzības glorificēšana ir apzagusi sievieti, atturot viņu realizēties tur, kur sieviete ir unikāla, proti, bērnu radīšanā.
Tātad, arī tas ir mīts, ka dzimum-vienlīdzīga jeb dzimum-neitrāla attieksme sabiedrībā sniegs vēlamo individuālo drošību un stabilitāti, lai radītu bērnus un nodrošinātu valstī vēlamo iedzīvotāju ataudzi.
Bet dzimum-neitrālā pieeja nav tas pats, kas abu dzimumu līdztiesības nodrošināšana, proti, dodot vienādas iespējas abiem dzimumiem īstenot savus mērķus, ņemot vērā dzimumu atšķirības, dažādās intereses, vajadzības un dabiskās dzimumu lomas.
Kamēr vīriešu priekšstats par dzimumu līdztiesību lielākoties aprobežojas ar to, kas tas redz sievieti kā vienlīdz kompetentu kolēģi un līdzvērtīgu konkurentu profesionālajā sfērā, tikai retais no sirds atzīs un iestāsies par patiesi absolūti līdzīgu ieguldījumu mājsaimniecības pienākumu veikšanā vai bērna aprūpē, nemaz nerunājot par zīdaiņa aprūpi. Šāds pretrunīgs dzimumu līdztiesības redzējums ir ne tikai konservatīvajās sabiedrībās un valstīs, bet joprojām arī lielākajai daļai Skandināvijas vīriešu, kuriem, kā pirmajā brīdī mums šķistu, bija jābūt feminisma kulta pāraudzinātiem.
Skaidrs, ka ir pāri, kur abiem (gan vīrietim, gan sievietei) der absolūti vienāds mājsaimniecības un bērnu aprūpes pienākumu sadalījums, un ir pāri, kuri abi labprāt vienojas par citu pienākumu sadales proporciju.
Problēma ir, ka to sieviešu, kas grib mājas soli dalīt uz pusēm, ir arvien vairāk nekā vīriešu, kas to gatavi akceptēt vai kas tādam modelim ir audzināti. Vai vīriešu “pāraudzināšana” un bērnu aprūpēšanas uzņemšanās garantēs vēlamo efektu — ka sievietes gribēs un atļausies laist pasaulē vairāk bērnu? Nevaru garantēt, bet sliecos apgalvot, ka sievietes arvien rezervētāk uzņemsies mājsaimniecības un bērnu aprūpes pienākumus, jo tās arvien vairāk vēlēsies realizēties gan profesionālajā jomā, gan personiskajā izaugsmē, neupurējot šos mērķus par labu ģimenei un bērniem. Arvien vairāk jaunām sievietēm mātes loma vairs nebūs vienīgais vai svarīgākais dzīves mērķis. Lai situāciju nepasliktinātu, jānodrošina arvien vairāk iespēju sievietei realizēties visās dzīves jomās, tieši ņemot vērā dzimumu atšķirības un lomas. Šī fakta konstatācija noved pie trešā mīta.
Trešais mīts — bērna “dārdzības” aprēķinu sastāda ar bērnu saistītas izmaksas.
Nē, tas jau sen neatbilst jaunās paaudzes sieviešu priekšstatiem. Bērns ir dārga izvēle ne tikai tāpēc, ka tas prasa finanšu resursu tā uzaudzināšanai, bet arī tādēļ, ka bērna piedzimšana liek atteikties no citām sievietēm mīļām un dārgām alternatīvām — iespējām gūt pēc iespējas ātrāk augstus akadēmiskus sasniegumus vai profesionālus panākumus karjerā, pelnīt tikpat, cik vīrietim, pašai atļauties hobijus un baudīt brīvības. Vai maz var kompensēt bērna dēļ zaudēto? Lielākoties to var kompensēt tikai ar vēlmi būt mātei un mātes misijas apzināšanos. Jāatzīst, ka tās, kas apzināti izvēlēsies bezbērnotību, lielākoties to izdarīs nevis karjeras dēļ, bet tādēļ, ka viņām iztrūks mātes lomas pieredzes argumentu lēmumu pieņemšanā.
Tomēr, kā minimums, būtu jātiecas kompensēt vismaz ar bērnu saistītās papildus izmaksas un pēc iespējas nodrošināt apstākļus, kad var radīt un audzināt bērnus, nezaudējot neko svarīgu, lai “bērna dārdzību” nepalielinātu zaudētās alternatīvas.
Pirms ķeros klāt pēdējā — ceturtā mīta apgāšanai, rezumēšu pirmos trīs. Mana pārliecība ir, ka, ja gaidīsim uz Latvijas vispārējās labklājības līmeņa celšanos kā panaceju dzimstības problēmas atrisināšanai, drīz vien būsim spiesti izslēgt gaismu katrā otrajā skolā un bērnudārzā. Mana pārliecība ir, ka valsts dzimstības veicināšanas politika cietīs neveiksmi, kamēr tā nenodrošinās maksimālu elastību potenciālo vecāku — gan mātes, gan tēva — arvien dažādāko vajadzību apmierināšanai. Valstij ir jāpalīdz realizēt katra vecāka individuālais redzējums par profesionālās, privātās un ģimenes dzīves ideālo balansu. Vairs nestrādās universāli atbalsta risinājumi.
Ceturtais mīts – pabalsti ģimenēm ar bērniem neietekmē dzimstību.
Lai apgāztu šo mītu, kas visskaļāk izskan katrreiz no valsts maka turētājiem, kad uzstājam uz atbalsta palielinājumu ģimenēm ar bērniem, minēšu trīs piemērus.
Pirmais piemērs
Latvijas 3. bērna politika, kas aizsākta 2011. gadā un nostiprināta 2013.gadā ar ieviesto Goda ģimenes apliecību un tai piesaistīto atbalsta politiku, ir nesusi fantastiskus rezultātus dzimstības veicināšanā: ja 2012. gadā tikai 17,5% jaundzimušo bija savām mammām trešie, ceturtie vai nākamie, tad 2022. gadā tie bija jau 25,5%. Arī skaitliski ir pierādāmi panākumi 3. bērna atbalsta politikai – ja 2012. gadā kā trešie un nākamie savām mammām piedzima 3462 mazuļi, tad 2022. gadā tie bija jau 4062 bērni. neskatoties uz kopējo jaundzimušo skaita samazināšanos par 20% (10 gadu periodā).
Otrais piemērs no Eiropas Savienības pieredzes
2023. gadā tika publicēts ļoti apjomīgs pētījums par dzimstības rādītāju izmaiņām pēc bērnu kopšanas pabalstu samazināšanas Vācijā. Pētījuma nosaukums angliski “The Fertility Response to Cutting Child-Related Welfare Benefits”[1]. Pētījuma autori — Vācijas Nodarbinātības pētījumu institūta pētnieki Malte Sandners un Frederiks Vijinsks — pierādīja, ka 2011. gadā Vācijā īstenotā finansiālā atbalsta samazināšana ģimenei periodā līdz bērna 1,5 gada vecumam, kas ģimenes ienākumus šajā periodā samazināja par 18%, noveda pie dzimstības krituma par 7%. Turklāt reakcija uz atbalsta samazinājumu bija jau pēc 1 gada, un 10 gadu laikā tā arī neatjaunojās iepriekšējā līmenī. Pētnieki turklāt atzīst, ka īstermiņa atbalstam, par kādu uzskatāmi pabalsti bērna dzīves pirmā 1,5 gada laikā, ir vēl salīdzinoši mazāka ietekme uz dzimstību, nekā ilgtermiņa atbalsta sistēmai bērna visā nepilngadības periodā.
Trešais piemērs no ārpus ES esošās Šveices
2019. gada Tampas Universitātes pētnieces Stefani Milovanska-Farrington[2] veiktais pētījums par labklājības citadeles Šveices sociālo pabalstu ietekmi uz lēmumu par vēl vienu bērnu ģimenē, kurā jau ir viens bērns, konstatēja, ka 10% pabalsta palielinājums par 0,1% veicina pozitīvu lēmumu pieņemšanu par labu nākamajam bērnam ģimenē. Lielāki bērnu pabalsti stimulē (vai, piesardzīgāk sakot, ļauj neatlikt un neatteikties) vecākiem radīt vairāk bērnu, paralēli neietekmējot arī viņu nodarbinātību.
Blakus secinājums no pētījuma, kas īpaši vērtīgs Latvijas kontekstā, bija šāds: pabalstu ietekme ir lielāka uz lēmumu par nākamo bērnu ģimenēm ar zemiem ienākumiem.
Paredzu degunu raukšanu, jo negribam taču veicināt bērnu dzemdēšanu nabagiem. Labāk koncentrēsim valsts atbalsta politiku uz vidusšķirai piederošajām stabilo ienākumu ģimenēm. Kas tad ir mūsu vidusšķira? Es pieņemu, ka visi, t. sk. Finanšu ministrija, apgalvos, ka tie ir tie, kas saņem vismaz vidējo algu valstī. Vai zinājāt, ka Latvijā divi strādājoši vecāki, kas abi saņem vidējo algu valstī (2023. gadā vidējā bruto alga Latvijā bija 1537 EUR), bet kuru apgādībā ir četri bērni, automātiski kvalificējas maznodrošinātās mājsaimniecības statusam, bet ģimene, kurā abi vecāki saņem mediāno algu valstī (2023. gadā bruto algas mediāna bija 1225 EUR), kas labāk raksturo tipisko atalgojumu Latvijā, maznodrošinātās mājsaimniecības statusam kvalificējas jau ar trim apgādājamiem bērniem? Vai esam nopietni izvērtējuši, kāda ietekme uz dzimstību ir apstāklim, kad, salīdzinot mājsaimniecību ar 2 strādājošiem bez bērniem un mājsaimniecību ar 2 strādājošajiem un 3 bērniem, identisku algu gadījumā 3 bērnu ģimenei ir tikai 337 EUR papildus ienākumi šo 3 bērnu uzturēšanai, ko tā iegūst nodokļu atvieglojuma un ģimenes valsts pabalsta veidā?
Risinājumi
Ir daudz argumentu, kas apgāž mītus, ko sludina mūsu valsts ģimenes atbalsta politikas neīstenotāji. Tā ir viņu, jūsu, mūsu izvēle dzirdēt, izvērtēt, pieņemt, rīkoties.
Demos V sesijas noslēgumā diskusijas dalībniekiem tika uzdots jautājums — kādās jomās konservatīvās politikas īstenotāji un konservatīvi domājošā sabiedrība pieļautu jautājumu risināšanu ārpus tirgus principiem un attaisnotu sociālismam raksturīgo kolektīvā labuma pārdali?
Diskusijas dalībnieki minēja nācijas pastāvēšanai svarīgākos stūrakmeņus — valodas statusa stiprināšanu, nekomercializējamo kultūras vērtību sargāšanu, valsts drošības jautājumus. Izpalika demogrāfisko problēmu risināšana kā pieļaujams izņēmums. Tautas ataudze — pozitīva mūsu latviešu tautas demogrāfija — ir mūsu nacionālās valsts ilgtspējas pamats, bez kura tos stūrakmeņus nemaz nav vērts likt. Līdz ar to, secinu un reizē aicinu: konservatīvi domājošai sabiedrībai, konservatīvās politikas īstenotājiem ir jāatbalsta labuma pārdale par labu tiem, kas gatavi laist bērnus pasaulē un tos audzināt, lai mūsu valsts un tauta turpinātos.
[1] The Fertility Response to Cutting Child-Related Welfare Benefits
https://link.springer.com/article/10.1007/s11113-023-09757-3#Tab1
Malte Sandner & Frederik Wiynck, Institute for Employment Research, Nuremberg, Germany
[2] Stefani Milovanska-Farrington, “The effect of family welfare support on the likelihood of having another child and parents’ labor supply”:
https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1090944319302108
Demos VI sesiju Kāpēc dzimst tik maz bērnu? rīkoja portāls Telos.lv ar John Templeton Foundation atbalstu.
Demos.lv rīkotāji
Demos.lv rīkotāji
