Referāti

Mediji, masas un patiesība: objektivitātes ilūzija stāstu kaldināšanā

Tēzes no Māra Kūļa referāta 2024. gada 6. februārī Demos IV sesijā par ceturto varu.

Māris Kūlis

2024. gada 10. feb

Jānoskaidro, ar ko vispār ir darīšana. Masu mediji ietver sevī vairākas laikmeta zīmes. Masveidīgumu, starpniekus, masas u.c. Tostarp arī tribālisms.
1. Vispirms, šī te ceturtā vara vai plašsaziņas līdzekļi vai masu mediji – tie pastāv noteiktā kultūras, cilvēka izpratnes stāvoklī. Tie nav “ārpus” kultūras kā dieva acs un mute.
2. Šo laiku var raksturot, par to filosofija nepagurusi runā. Dažas no iezīmēm, ko vēlos paturēt – masu kultūra, viltotais individuālists, plūstošā sabiedrība. Postmodernisms nekļūdās, pats sevi pasludinādams par diagnozi. Par postmoderno terapiju – par to gan mēs strīdēties varam.
3. No šīs atzinuma izriet divi ievadoši secinājumi, kas virza masu mediju pašizpratni.
4. Viens ir hipertrofēta realitāte, kur viss ir vispārākajā pakāpē: visdižākais, visskaļākais, vissvarīgākais, visskaistākais utt. Senscionalizācija ir vēl viens šī aspekts.
5. Otrs ir tribālisms jeb noslēgšanās savā barā. Masu cilvēks ir, no vienas puses, sekls, bet, no otras, augstprātīgs. Tas noved pie norobežošanās ciltīs. Ar tribālismu grēko visi, arī tie, kas sevi dēvē par konservatīvajiem. (Mitoloģiskā domāšanas forma, labais un ļaunais, tumsa un gaisma.)
Otrs lielais pieturas punkts, lai saprastu, ar ko vispār darīšana.
Patiesības jēdziens šobrīd nav pašsaprotams, tas ir fundamentāli transformējies. Šīs transformācijas varbūt nemaz nav jāiztirzā, bet svarīgi saprast, ka filozofijā caur 20. gadsimta patiesības izpratne ir mainījusies. Šai izpratnei var piekrist, var nepiekrist, bet nevar noliegt, ka pastāv ļoti spēcīga straume, kas kultivē patiesības hibrīdstāvokli.
1. Kopš Jaunlaikiem ceļš uz patiesību bija bruģēts ar metodi. Laika gaitā filozofija starp uztveri (juteklisko pieredzi) un realitāti ir ielikusi vairākus starpposmus, kas visi attālina no patiesības tās vienkāršotā izpratnē.
2. Dīvainais stāvoklis, kurā filozofija ar vienu roku dod, ar otru atņem. Dod brīvību, atņem patiesību.
3. Žurnālistika u.tml. teicas sevi diferencēt ar atsauci uz patiesību. Pat ja atzīst, ka būvē stāstus, tā tomēr atsaucas uz patiesību.
Šis hibrīdstāvoklis ved pie stāstu kaldināšanas un objektivitātes problēmas. Divēdjādas attiecības, šizofrēniskas.
1. No vienas puses, masu medijiem vajadzētu atzīt, ka tie nav “tikai” mediji. Medijs ir starpnieks, hermejs, bet arī burvis, pūšļotājs. Hermeneitikas filozofija atgādinās, ka patiesība nav tālu no stāstiem. To vajadzētu apzināties. Ja to saprot, ja saprot, ka medijs ir pūšļotājs, tad izriet konkrētas sekas – labi, tātad rēķinos, ka lieta šāda.
2. Te interesants piemērs no otras puses: soc. tīklu algoritms piešķir zināmu autoritāti, jo atsvabina no “cilvēciskā” konteksta.
3. No otras puses, tie tiecas uzstāt, ka rūpējas par patiesību. Gandrīz “zinātniski”. Tas savukārt sagriež kājām gaisā ideju par stāstniecību: it kā tikai stāsti, bet pretendē uz patiesību kā faktu, kā atbilstību vienīgajai realitātei.
4. Ja esam sapratuši pirmos divus punktus, nonāksim pie saprašanas, cik dīvainā situācijā pastāv masu mediji. Tie uztur specifisku tēlu, kas vēsta par mediāciju, par realitāti, par ziņošanu, par objektivitāti, bet tas viss stāv uz ļodzīgām kājām. Citiem vārdiem, ko filozofija domā, to žurnālistika praktizē.
5. Svarīgi, ka par šo paši mediji nereflektē. Ja vispār tas nāk, tikai no ārpuses. Medijiem būtu šis temats jāapzinās.
No iepriekš minētā izriet vairāki ētikas izaicinājumi.
1. Ja reiz patiesības hibrīdstāvkoklis, var secināt, ka “viss ir atļauts”. Ja jebkas ir tikai stāsts, tad stāstus var radīt cik uziet.
2. Ceturtā vara ir pirmā vara. Mediji veido kontekstu. Bet, ja jau patiesību nosaka konteksts, tad mediji nosaka patiesību.
3. Visbeidzot, ja domājam par mediju specifiku, problēma nav “viņos”, jo viņi ir laikmeta atblāzmas. Tieši tāpēc es neticu iedomai, ka varētu izdoties kaut ko atgūt, sakārtot. Tieši tāpat nevajag fantazēt par kaut kādu kritisko domāšanu, kas palīdzēšot. Arī predispozīcija uz patiesību nav reālistiska, jo tie laiki aiziet.
4. Tāpēc man tīri simpātiska šķiet cita pieeja, tā teikt, ka nav, ta nav – tad lai nav ar. Proti, iekļautā žurnālistika, ka vispār necenšas būt objektīva. Tas būtu pretējais “viss ir atļauts” normatīvam, sakot “nekas nav solīts”.