Mēs jeb es un mans mazizglītotais politiskais oponents

Labvakar, dāmas un kungi!

“Mēs jeb es un mans mazizglītotais politiskais oponents.”

Šī tēma mums noskaidrojās Trampa ievēlēšanas sakarā. Nepieciešamību pēc tās vairoja pagājušā gada nesekmīgā Demos II sesija “Kas ir mēs?”. Tajā tikai Apala kunga referātā pieskārāmies pašam galvenajam.

Varbūt par tēmu ir tik neierasti runāt tāpēc, ka tā ir tik banāli vienkārša un daudziem gan jau šķiet bērnišķīgi naiva.

Proti, ir jāsarunājas.

Jā, mēs šeit rīkojam konferences, kuru mērķis ir mainīt politisko kultūru, tas ir, mūsu pašu politisko uzvedību. Mēs aicinām politisko latvieti pieaugt. Tieši tik vienkārši.

Demos nav polittehnologu konference. Mūs neinteresē apspriest, kas jādara, lai iegūtu varu. Jo tas ir skaidrs — demokrātijā tas nozīmē iekarot vēlētāju simpātijas.

Mūs interesē, lai uzvarētāju realizētā politika nevestu valsti uz bankrotu, kā to ilustrējām iepriekšējā sesijā. Lai uzvarētāju politika atbilstu sabiedrības labākajām interesēm un sabiedrība būtu gandarīta par politisko procesu.

Lai nenotiktu kā ar demokrātiem ASV, labas uzvarētāja politikas tapšanai ir nepieciešams, lai uzvarētājs sarunātos arī ar zaudētājiem.

Tātad šī Demos sesija ir par to, ka vajag sarunāties.

Tāpēc grūti nevilkt paralēles starp tēmu un pēdējo divu nedēļu notikumiem Demos virtuvē, kuras durvis ar skaļu publisku blīkšķi aizcirtuši divi rīkošanā iesaistīti cilvēki.

Ļoti iespējams, ka tas viss ir liels pārpratums, bet sausais atlikums ir šāds. Vienā gadījumā izskanēja ultimāts, ka etnisko nacionālismu šajos laikos kategoriski aizliegts kritizēt. Otrajā — kaut kas līdzīgs, ka tēmai jāiet ar lielu līkumu, un vēl kategoriska prasība, ka konferencē nedrīkstot uzstāties viens no cilvēkiem, ko šovakar dzirdēsiet.

Socmediju publikas asā reakcija uz šiem paziņojumiem liecina, ka ne visi līdzšinējie Demos dalībnieki ir vārda brīvības vai konservatīvajiem piedienīgas lēnprātības cienītāji. Epiteti žēloti netika.

Varbūt šīs būs Demos beigas, varbūt šis ir pagrieziena punkts. Kāds gudrs vīrs ir teicis, ka politiskas kustības panākumu pamatā ir veiksmīga attīrīšanās no radikāļiem.

Visi, kas zināja par šo skandālu un tāpat ir šodien šeit ieradušies, jo īpaši runātāji — paldies jums par uzticēšanos.

Tātad “Mēs jeb es un mans mazizglītotais politiskais oponents”.

Es un tas, kas manā ieskatā ir mazizglītots, pārgudrs, dezinformēts, nopirkts, infantils, kreiss, progresīvs, atpalicis, konservatīvs, manā ieskatā nepareizi konservatīvs, radikālis un vēl nezin kāds — mēs abi ar viņu politiski esam vienlaicīgi arī kaut kas viens — mēs.

Kāpēc to ir svarīgi apzināties — lai mēs varētu ne tikai apsaukāties, bet arī produktīvi strīdēties un nebaidīties, ka oponenta atšķirīgais viedoklis apdraud mūsu līdzāspastāvēšanu.

Mēs ir demokrātiskai politikai nepieciešamais mehāniskais priekšnosacījums.

Ja nav mēs, tad ir vairākuma despotisms. Proti, vairākums dara to, ko grib.

Rodžera Skrūtona “mēs” ir izpratne par savstarpējo atkarību, kopīgo mantojumu un saistītajiem likteņiem.

Un, ne mazāk svarīgi, “mēs” kā plašākā visus pilsoņus ietverošā identitāte, ir par Rietumu pasaules rūgtajām pieredzēm ar šaurākām kolektīvās politiskās identitātes izpratnēm.

Un, nē, Skrūtona “mēs” nav robežu atvēršana visiem vai kādu šaurāku identitāšu iznīcināšana.

Skrūtons salīdzina kolektīvo identitāti ar ģimeni. Ģimenes locekļi ir kopā ne tāpēc, ka paši racionāli izvēlējušies tā būt. Un tomēr viņi paliek kopā pat tad, ja viņiem ir stipras domstarpības lielos jautājumos. Jo ir kaut kas, kas viņi ir pirms vēl radies strīds.

Līdzīgi kā pirms ģimenes politiskajiem strīdiem stāv neizvēlēta saistība būt kopā, tā pirms politiskiem strīdiem plašākā sabiedrībā nāk apzināšanās, ka esam un būsim līdzās ne pēc pašu izvēles. Un tajā lietā ar otru esam vienādi.

Atgādinu, ka Demos ir politiska konference. Ar vārdu “politika” mēs saprotam sabiedrības organizācijas uzdevumu, kurā nav vienas pareizās, izrēķināmās atbildes. Ar politiku saprotam procesu, kurā tiek salāgoti līdzās dzīvojošo konfliktējošie priekšstati par sabiedrības organizāciju. “Politiskais oponents” vakara nosaukumā līdz ar to ir nevis tikai tas, kurš Jēkaba ielā klausās premjeres ieteikumus gremošanas trakta jautājumos, bet jebkurš šeit klātesošais.

Noslēgumā, pirms nodošu vadības grožus vakara īstajam vadītājam, atļaušos piedāvāt arī vienu savu tēzi zem šī vakara tēmas.

Te arī vēlos īpaši uzsvērt, ka Demos virtuves peripetijas nav šī vakara tēma. Katrs runātājs pārstāv sevi. Jautājumi par Demos virzību šodien netiks apspriesti.

Ne mazums skandālu uz līdzenas vietas rodas, kad paņem kāda cita sacīto un izplata to tālāk, tā teikt, izrautu no konteksta. Piemēram, ekrānšāviņš vai īss, steidzīgam lasītājam uztverams citāts. Aizstāvoties, kliedzēju parasti aicina iepazīties ar visu saturu, no kura fragments izrauts, ar apstākļiem, kādos tas tapis utt.

Bet kā ar kontekstu “cilvēks”, “līdzcilvēks”?

Proti, kā būtu, ja mēs pārstātu automātiski uzskatīt otru cilvēku par eksistenciālu ienaidnieku, hibrīdkara kareivi ar pretvalstiskiem nodomiem?

Kā būtu vispirms pieņemt, ka mēs vienkārši nesaprotam otra domu gājienu? Vai ka otrs ir vienkārši jauns un nezinošs?

Nils Konstantinovs sola mums vēlāk pastāstīt, ka savā ziņā mēs dzīvojam pusaudžu sabiedrībā. Jā, mēs uzvedamies kā pusaudži. Bet man ir jautājums.

Vai šodien vispār vēl spējam atļaut otram būt jaunam … un tātad kaut kādā ziņā dumjam?

Vai tiešām mēs gaidām, ka visiem, kas publiski izsakās, no pirmās dienas ir jābūt tieši mūsu vecumā un briedumā?

Paldies!