II - Kas ir "mēs"?

II - Kas ir "mēs"?

Demos II sesija Kas ir "mēs"? notika 2023. gada 28. novembrī Rīgas Latviešu biedrības nama Baltajā zālē.

Vakara programma

  • 17.15 Ierašanās
  • 18.00 Sesijas atklāšana (video)
  • 18.10 Dr.philol. Agnese Irbe — Rodžera Skrūtona spriedumi par "mēs" (video)
  • 18.30 Dr.hist. Gints Apals — Mēs latvieši, mēs pilsoņi, mēs eiropieši: vai kolektīvās identitātes dekonstrukcija ir veselīga? (video)
  • 18.50 Dr.phil. Aija Priedīte-Kleinhofa — Kā iespējams domāt par latviešiem? (video)
  • 19.10 Vestards Šimkus — V.A. Mocarta fantāzija re minorā. (video)
  • 19.20 Dr.theol. Voldemārs Lauciņš — Kas ir "mēs": teoloģiska reminiscence. (video)
  • 19.40 Pārtraukums
  • 20.00 Diskusiju panelis Kas ir "mēs"? Priekšlasījumu autoriem pievienojas Dr.sc.pol. Artis Pabriks. Sarunu vada Jāzeps Baško. (video)
  • 21.00 Vakara noslēgums.

Sesijas pieraksti

Agnese Irbe, Rodžera Skrūtona spriedumi par "mēs"

Rodžera Skrūtona izpratne par “mēs” oponē apgaismības laikmeta filozofiem Ruso, Lokam, Hobsam, kas radījuši sabiedriskā līguma teoriju jeb ideju par netiešu vienošanās aktu, ko saista principi, kuriem jebkurš cilvēks var piekrist vai nepiekrist. Ja Hobss apgalvoja, ka nevienam cilvēkam nevar uzspiest tādas saistības, kurām tas pats nepiekrīt, tad Skrūtons tādu sabiedrisko līgumu definē kā homo oeconomicus jeb atomizēta indivīda produktu, kuru vada tikai pašlabuma intereses. Tamdēļ viņš piedāvā veselīgāku, no antīkajiem filozofiem mantotu, skatījumu, ka cilvēku sabiedrības nav universālas, bet ir savstarpēji izslēdzošas, sniedzot labumus tikai piederīgās grupas iekšienē. Savstarpējā uzticēšanās notiek tikai grupas ietvaros. To sauc par pirmslīguma “mēs”, kas ir izveidojies grupas dalībnieku garas sabiedriskās līdzāspastāvēšanas un mijiedarbības gaitā. Jebkādas sabiedriskās kārtības veidotāji jau ir kopiena vēl pirms tā sevi ir nosaukusi vārdā.

“Mēs” saista nelīgumisku saistību tīkls jeb sarežģīta sociālo saišu struktūra, piemēram, vecāku attiecības ar bērniem un otrādi. “Mēs” neaprobežojas tikai ar dzīvo dalībnieku iekļaušanu kopienā, tajā ietilpst arī jau mirušie senči, kurus jūtam kā šodien koptā, bet viņu veidotā mantojuma radītājus, tāpat arī vēl nedzimušie – tie, kas vēl tikai būs “mēs” turpinātāji.

Skrūtons iebilst pārnacionālām valdību formām, kas radītas pēc Otrā pasaules kara, tajā skaitā Eiropas Savienībai, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Iznākums nacionālo tiesību deleģēšanai šīm organizācijām nebūs ciešāka Eiropas iedzīvotāju integrācija un vienotība, bet gan dusmas un atsvešinātība, jo tās uzspiež universālas tiesību kategorijas, kas nav izprotamas “mēs” kā nacionālai vienībai. Valstu parlamentiem un tieslietu sistēmai ir nepieciešama teritoriāla suverenitāte ar skaidri nospraustām robežām. Cilvēku pirmā līmeņa lojalitāti nosaka ģimene, reliģija un tēvzeme.

Skrūtons ievieš jēdzienu oikofīlija jeb mīlestība pret mājām, kas sākas ar ģimeni, un plašākā izpratnē ietver citus kopienas locekļus, lokālās institūcijas un tradīcijas. Oikos ir skatuve politiskās personas daudzskaitļa pirmajai personai. Tie, kas nemīl savas mājas un mantojumu, kļūst par svešas varas aizstāvjiem, nereti pašiem to nezinot.

Nācija ir cilvēki, kas apmetušies noteiktā teritorijā, ar kopīgām institūcijām, paražām un vēstures izpratni, un kuri ir vienlīdz lojāli gan savai dzīvesvietai, gan tiesiski politiskajiem procesiem, kas to pārvalda.

Gints Apals

Identitāte vienmēr ir konstruēta, bet nav vienprātības jautājumā, vai tās veidošana notiek laikā, kad dzīvo konkrētais cilvēks, vai arī to pārmanto caur kultūras pieredzes procesu. Latvijas politiskā pieredze apliecina, ka latviešu identitāte veidota, no “mēs”, izstumjot citā valodā runājošas grupas, veidojot identitāti uz to nolieguma pamata.

Vai latvieši ir eiropeiskās identitātes nesēji? Vēsturiski tās pārstāvji Latvijas kultūrtelpā bijuši baltvācieši, taču latviešu inteliģence nācijas atmodas laikā savu identitāti veidoja pretstatā vāciskajam, meklējot ko absolūti citu. 20. gs. eiropeiskās identitātes jautājumi ir saistīti ar latviešu nostāju Otrajā pasaules karā, sevi pretnostatot aziātiskajam boļševismam, un neatkarības atjaunošanas laiku, kad tika meklēti ceļi uz iekļaušanos Eiropas valstu saimē, tomēr ar pārāk šauru nozīmi – nevis Eiropu kā kultūrtelpas ideju veidotāju –, bet Eiropu kā finansējuma avotu.

Solījums, ka suverēnā vara piederēs Latvijas tautai, nekad nav ticis īstenots. Fakts, ka modernā latviešu nācija, kas veidota 19. gs. beigās, radīta uz citas, proti, baltvāciešu identitātes nolieguma bāzes, izmantojot politiskā konteksta sniegtos instrumentus, panāca latviešu iekļaušanos Krievijas impērijas kultivētajā slāviskajā identitātē, latviešu mentalitātei sirgstot ar atrašanos tās pavadā arī šodien. Iespējams, tieši tamdēļ ir viegli atgriezties arī padomju ēras domāšanas matricā, nespējot distancēties no asociēšanās ar konkrētu konfliktējošo pusi postpadomju telpā, piemēram, Ukrainas-Krievijas sāktā kara pret Ukrainu gadījumā. Šāda spriedumu sistēma mūs pavada ikvienā jautājumā.

Aija Priedīte-Kleinhofa

Nācija ir tauta, brīvu un politiski vienlīdzīgu cilvēku kopums. Tā ir augstākās varas nesēja jeb varas subjekts. Šis pazīmju kopums attiecas uz visiem tautu raksturojošo teoriju jēdzieniem.

Diskusijās par nacionālismu tiek apzināti jaukti jēdzieni, kas skan līdzīgi, nolūkā radīt priekšstatu par negatīvas nozīmes piemišanu nacionālismam. Piemēram, ksenofobija un šovinisms nav pašsaprotamas tā īpašības un nav vienādojamas ar nacionālisma patieso būtību. Šāds jēdzienu jaukšanas mērķis ir padarīt neiespējamu jēgpilnu diskusiju.

Lai arī identitāte ir konstruēta, tā nevar būt pilnīgi patvaļīga, proti, tās definēšanai nepieciešami realitātē balstīti pieturpunkti — nepieciešamas reālas to raksturojošās īpašības. Kolektīvo “mēs”, kas atrodas bezgalīgā attīstības procesā, raksturo kopīga teritorija – tēvzeme –, kopīga valoda un kultūra, vēsture, nacionālie mīti un kolektīvā atmiņa, reliģija, kākā arī kopīga izpratne par politiskajiem un tiesiskajiem principiem.

Voldemārs Lauciņš

Dievs, radot cilvēku kā individualitāti, nav radījis to vientuļas salas dzīvei kā vientuļa sala, bet gan dzīvei iekš “mēs” trīs līmeņos –: attiecībās ar Dievu, attiecībās ar vīru, sievu, ģimeni, attiecībās ar kopienu un pasauli – un. Un tikai tajāsšajās attiecībās meklējama atbilde par cilvēka dzīvedzīves saturisko piepildījumu.

Cilvēka krišana grēkā sabojāja “mēs” attiecības kā horizontālā, tā vertikālā līmenī, kas ir novedis pie kropļotas Dieva tēla izpratnes, izveidojot cilvēkam līdzīgu elku kā indivīda “es” atspulgu. Dieva radītajā “mēs” cilvēki dabiski tiecas kopāuz kopību, taču cilvēka pašpaaugstināšanās tam neļauj realizēties veselīgi un pilnīgi. Teoloģiski atjaunots un vesels “es” un “mēs” iespējams vien baznīcā un draudzē.

Video ieraksts