I - Kas ir konservatīvisms?

I - Kas ir konservatīvisms?

Demos I sesija Kas ir konservatīvisms? notika 2023. gada 25. oktobrī Latvijas Kara muzejā.

Vakara programma

  • 17.30 Ierašanās
  • 18.00 Konferenci atklāj Agnese Irbe. (video)
  • 18.10 Raivis Bičevskis, Īss ievads konservatīvismā (video)
  • 18.30 Juris Rudevskis, Vai konservatīvisms ir ideoloģija? (video)
  • 18.50 Krišjānis Lācis, Konservatīvisms. Teorija un politiskā prakse: pēdējie pieci gadi. (video)
  • 19.10 Agnese Irbe. Konservatīvas partijas programma. (video)
  • 19.20 Pārtraukums
  • 19.45 Diskusiju panelis Kas ir konservatīvisms? Priekšlasījumu autoriem pievienojas Elvīra Šimfa. Diskusiju vada Andis Kudors. (video)
  • 20.20 Sarunas pie vīna glāzes.

Sesijas pieraksti

Šie runi kopsavilkumi pirmoreiz tika publicēti konferences II sesijas bukletā.

Raivis Bičevskis

Konservatīvisms ir pārlaikmetīgs. Tā ir vēstures klātbūtne tagadnē – kultūras mantojums, ko pārskatām tagadnes un nākotnes vārdā. Tas mūsdienas neuztver par vienīgo, centrālo, svarīgāko cilvēces laiku, bet lauž laikmeta robežas, liekot apzināties pagātnes mantojumu un cenšoties atbildēt, kas ir saglabāšanas vērts un kā dzīvot jēgpilnu dzīvi.

Gēte: “Tāda dzīve, kas neapzinās 3000 gadu kultūras mantojumu, nav dzīvošanas vērta.” Mēs šodien dzīvojam aizmiršanas sabiedrībā. Aizmirstot saknes, mēs nododamies utopiskiem sevis pārveidošanas eksperimentiem, nemitīgi atduroties pret tukšumu un arvien lielāku haosu.

Konservatīvisms nemetas pretī nākotnei, kuras vēl nav. Konservatīvais nav tikai pastāvošā saglabātājs un jaunu ideju noliedzējs. Progresa apsēstā laikmetā tas veic stabilizēšanas funkciju, uzsverot cilvēka jēgveidojošo pieredzi un iedabu, no kuras nevar atsacīties un kuru nevar lauzt. Neviena utopija nav tik spēcīga, lai tā nebeigtos ar izgāšanos.

Konservatīvisms nav kāda “zelta laikmeta” iedzīvināšanas mēģinājums dzīvē, bet gan dabiskas attīstības nepieciešamais kritiskais zars, kas kā vērtību orientieris saglabā veselīgas attiecības ar realitāti un apzinās cilvēka vietu tajā.

Juris Rudevskis

Konservatīvismu nevar definēt kā ideoloģiju tādā izpratnē, kas kontrolē cilvēka domāšanu, spiežot pieņemt realitātei neatbilstošus secinājumus. Tāpēc konservatīvisms ir ideoloģija tikai tādā mērā, kādā tam raksturīga pamatpostulātu jeb pieņēmumu sistēma, caur kuru tiek vērtēta dzīve. Atšķirībā no politiskajām ideoloģijām konservatīvisma postulāti izriet no objektīvas realitātes atzīšanas, nevis neiespējamas pārveidošanas.

Konservatīvisms atzīst un ņem vērā cilvēka dualitāti, kas izpaužas ne tikai ķermeņa, bet arī gara un dvēseles atzīšanā. To papildina izpratne, ka fiziskā realitāte ir metafiziskas jeb t. s. ideju pasaules atspulgs, un tikai tā ataino lietu patieso dabu. Tādēļ lietu un vērtību būtība meklējama ideju pasaulē. Tikai caur to iespējams izprast cilvēku un sabiedrību veidojošās sociālo saišu struktūras un realitāti. Ideoloģija, kas noliedz garu, nonāks pretrunā ar cilvēka dabu un novedīs pie objektīvi negatīvām sekām.

Krišjānis Lācis

Konservatīvisms ir praktiskā pieredzē balstīta filozofija, kas mācās no ilgstošā laikaposmā izmēģinātu jautājumu, atbilžu un kļūdu mijiedarbības, to uzkrājot kolektīvajā atmiņā.

Šodienas globalizētajā pasaulē, kad sabiedrības un cilvēka pamattiesības aizsargājošās institūcijas nespēj izturēt brīvā tirgus un patēriņa kultūras spiedienu, politiskās struktūras veido no sabiedrības atsvešināta ekspertokrātija. Rietumos tiek subsidēts multikulturālisms, kolektīvā līmenī sabiedrība tiek atomizēta, sagraujot sociālās saites un indivīdu reducējot līdz ciparam tabulā. Konservatīvisms tiecas atbildēt uz jautājumu, kā atjaunot stabilitāti un tādu politiskās kopienas dzīvi, kas saskanētu ar cilvēka dabu, būtību un veicinātu tās uzplaukšanu.

Šodien politiskās filozofijas jēdzieni ikdienas lietojumā ir tik ļoti izplesti, ka nav novelkamas skaidras politiskās identitātes robežas, turklāt katrs politiskais jēdziens ir polemisks, apzināti vērsts pret kādu pretinieku. Tādēļ nav brīnums, ka politikas apskatniekiem ir grūti kategorizēt plašas elektorāta daļas prasības pēc sociāli konservatīvas un ekonomiski kreisas politikas, kas ir vadošā apceres tēma arī pēdējo gadu anglofonajā konservatīvismā.

Kad arvien vairāk tiek uzsvērtas cilvēku universālās tiesības uz visu iegribu apmierināšanu neatkarīgi no kaitējuma kopīgajam labumam un ietekmes uz kopienas saišu iziršanu, noderīgi atgādināt konservatīvismā balstīto brīvības jēdziena izpratni, kas brīvību redz kā stāvokli, kad cilvēks, ierobežojis savas iekāres un instinktus, spējis uzvarēt verdzisku sekošanu zemām un baudkārām dziņām, nonāk tikumiski pilnvērtīgā stāvoklī.

Pēdējo gadu konservatīvisma tendences latviešiem māca politisko ideju nopietnību un pārsvaru pār ekonomisko menedžerismu. Daudzi politiskās teorijas atslēgas jēdzieni – piemēram, kopīgais labums, dabiskais likums, tiesības, taisnīgums – latviešiem ir jāapgūst no jauna, bez liberālisma filtriem. Jāapgūst konkrētu problēmu nosaukšana vārdā, reālistisku uzdevumu uzstādīšana un attiecīgā institucionālā vai likumdošanas risinājuma piedāvāšana, nebaidoties valsts aparātu izmantot konservatīviem mērķiem. Propozicionālās patiesībās balstītajam anglofonajam konservatīvismam latvieši paši var mācīt, ko nozīmē tauta kā etniska kopiena, paplašināta radniecīgu ģimeņu kopība, kuras ietvaros izdzīvot un iemiesot abstraktus politiskos principus vai ideālus.

Agnese Irbe

Konservatīvas partijas programmai jābūt lakoniskai, nosaucot acīmredzamas, taču liberālisma ideoloģijas piesātinātā pasaulē un sabiedrībā jau grūti izprotamas lietas. Šādai programmai jābalstās metafiziskajā reālismā un morālajā reālismā.

Pirmkārt, ir būtiski domāt par latviešiem kā par mazu tautu, mazu cilti, kura ir dārga un vērtīga un kuras izdzīvošana un attīstība ir atkarīga tikai no pašiem latviešiem.

Otrkārt, Latvijā steidzami jāuzlabo dzimstības rādītāji, lai tie sasniegtu vismaz 2,1 bērnus uz sievieti.

Treškārt, individuālo un valstisko labumu nedrīkst nošķirt – jāsaprot, ka cilvēka labums ir arī viņa kopienas labums, un otrādi.

Ceturtkārt, konservatīvie nekad nedrīkst izlaist no acīm morālos pienākumus un aizliegumus, kas ir objektīvi un patiesi vienmēr un visos laikos; konservatīvisms nav savienojams ar morālo relatīvismu.

Piektkārt, jāatzīst un jāveicina atgriešanās pie patiesas reliģijas nevis konfesionālā, bet metafiziskā un teleoloģiskā izpratnē, uzlūkojot cilvēku nevis kā atsvešinātu, pašvadošu un uz sevi vērstu vienību, bet gan kā transcendentālu būtni ar reālām garīgām vajadzībām.

Video ieraksts