Sabiedriskais pasūtījums de jure un de facto
Rīgas Apriņķa avīzes galvenā redaktore Eva Lūse pati nevarēja piedalīties konferencē, tāpēc viņas referātu nolasīja K. Lācis.
1. Runājot par sabiedriskajiem medijiem, gribētu fokusēties uz vienu varbūt Latvijas mediju konferencēs un semināros mazāk aplūkotu aspektu, proti, sabiedrisko pasūtījumu. Ļoti būtisku sabiedriskā medija kritēriju, kas izriet no likuma, lai varētu runāt nevis par valsts vai privāto, bet tieši sabiedrisko mediju. Likums paredz:
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu galvenais uzdevums ir veidot un izplatīt programmas un sniegt audiālus un audiovizuālus pakalpojumus sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.
2. Tālāk. Ko likums šobrīd saka par to, kas ir sabiedriskais pasūtījums:
(1) Sabiedriskais pasūtījums ir sabiedrības demokrātiskajām, sociālajām un kultūras vajadzībām un interesēm atbilstošs plašs un daudzveidīgs informatīva, analītiska, izglītojoša, izklaidējoša, iesaistoša un kultūras satura un pakalpojumu kopums.
(2) Sabiedriskais pasūtījums aptver visas sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbības satura veidošanā, vadībā, izplatīšanā, pieejamības nodrošināšanā, arhivēšanā, kā arī tehnoloģiju nodrošināšanā un infrastruktūras uzturēšanā.
(3) Ar sabiedrisko pasūtījumu tiek īstenots sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa vispārējais mērķis un vidējā termiņa darbības stratēģija, kas izstrādāta atbilstoši Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumam un šim likumam, kā arī sabiedriskā pasūtījuma gada plāns, kas izstrādāts un apstiprināts atbilstoši šim likumam.
(4) Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa vidējā termiņa darbības stratēģiju un sabiedriskā pasūtījuma gada plānu veido saskaņā ar šā likuma 3. pantā noteiktajiem sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības pamatprincipiem.
(5) Redakcionālās neatkarības nodrošināšanai konkrēti sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa raidījumi un programmu plāni paši par sevi nav uzskatāmi par atsevišķu sabiedriskā pasūtījuma priekšmetu.
Uzreiz jāska, ka gadu gaitā likumdevējs ir mainījis izpratni par sabiedrisko pasūtījumu, jo, piemēram, likuma redakcijā, kas bija spēkā iepriekšējā likumā, bija noteikti kritēriji, kuriem sabiedriskajam pasūtījuma jāatbilst, tostarp:
(1) Sabiedriskais pasūtījums ir pasākumu kopums, kura uzdevums ir:
1) veicināt patriotisku attieksmi pret neatkarīgās Latvijas valstiskumu, tās demokrātisko valsts iekārtu;
2) veicināt cilvēktiesību un pamattiesību īstenošanu;
3) sekmēt demokrātijas un ētikas principu nostiprināšanos, atspoguļojot sabiedrības viedokļu daudzveidību;
4) nodrošināt objektīvu, neatkarīgu un tematiski līdzsvarotu ziņu, analīzes un komentāru veidošanu par notikumiem Latvijā, Eiropas Savienībā un pasaulē;
5) izglītot iedzīvotājus un veicināt viņos pilsonisku izpratni par politikas, ekonomikas, kultūras, tiesību, vides, drošības un sociālajiem jautājumiem, nodrošinot to sistēmisku aptvērumu;
6) veicināt sabiedrības integrāciju un saliedētību uz latviešu valodas pamata;
7) nodrošināt latviešu valodas saglabāšanu, attīstību un lietošanu, tās kā valsts valodas funkcionēšanu pilnā apjomā, it sevišķi veicinot latviešu valodas kā visu Latvijas iedzīvotāju kopējās saziņas valodas lietošanu;
8) nodrošināt latviešu kultūras attīstību, it sevišķi veicinot oriģinālraidījumu veidošanu latviešu valodā;
9) veicināt cieņu pret latviešu valodu, popularizēt Latvijas vēsturi un kultūras vērtības;
10) sekmēt nacionālās identitātes apzināšanos Latvijas, Eiropas un globālajā telpā, kā arī reģionālās un lokālās identitātes izpausmes un attīstību Latvijā;
11) saskaņā ar normatīvajiem aktiem pastāvīgi nodrošināt politiskajām partijām un politisko partiju apvienībām iespēju izteikt savu viedokli, kā arī iespēju veikt aģitāciju un sniegt informāciju pirms vēlēšanām un tautas nobalsošanas;
12) novērtēt, saglabāt un izplatīt nacionālo un Eiropas kultūras mantojumu;
13) ar dokumentāriem un mākslinieciskiem līdzekļiem veicināt Latvijas vēstures un mūsdienu procesu izpratni un veidot priekšstatu par nākotnes attīstības iespējām;
14) nodrošināt bērnu un jaunatnes auditorijai atbilstošus informācijas, izglītības, kultūras un izklaides resursus;
15) veidot vidi brīvām un viedokļu ziņā daudzveidīgām diskusijām par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem;
16) attīstīt mūsdienīgus un daudzveidīgus žanrus un formātus;
17) veicināt dažādu sabiedrības grupu pārstāvju līdzdalību programmu un raidījumu satura veidošanā;
18) paredzēt raidījumus mazākumgrupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;
19) paredzēt atsevišķu raidījumu pieejamību cilvēkiem ar redzes un dzirdes traucējumiem;
20) nodrošināt plašai auditorijai būtisku notikumu (politisku, sociālu, kultūras, sporta u.c.) tiešu atspoguļojumu;
21) iekļaut programmu un raidījumu saturā reģionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu sagatavoto informāciju, kas atbilst attiecīgā sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa mērķiem un uzdevumiem;
22) nodrošināt atbildīgu un ilgtspējīgu žurnālistiku, kas garantē informācijas izpēti un analīzes kvalitāti un veicina profesionālo cilvēkresursu attīstību;
23) veikt Latvijas Radio kora fondu ierakstus, lai nodrošinātu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu;
24) paredzēt ekumēnisku dievkalpojumu atspoguļojumu.
3. Kas izriet no iepriekšminētā? Ja likumā ir noteikta sabiedriskā raidorganizācija, kura pilda sabiedrisko pasūtījumu, no tā izriet, ka ir jābūt sabiedrībai, kas šo pasūtījumu pasūta, rada, veido. Diemžēl jāsaka, ka de facto tas ir ļoti tālu no dažādu, plašu sabiedrības grupu pārstāvju klātbūtnes un iesaistes sabiedriskā pasūtījuma tapšanā. Savulaik, darbojoties NEPLP sabiedriski konsultatīvajā padomē, ar skumjām nācās secināt, ka sabiedriskā pasūtījuma tapšana notika tā — pašas raidorganizācijas iesniedza padomei gatavus sabiedriskā pasūtījuma plānus, paredzot konkrētu raidījumu skaitu, tematiku, proti, visu to satura apjomu, kas gada laikā tiks saražots vai iepirkts. Padome to apstiprināja. Konsultatīvās padomes loma tajā bija deklaratīva, jo mūsu sagatavotos priekšlikumus varēja ņemt vai neņemt vērā, pēc labpatikas.
Kā tas ir šobrīd? Vispirms no sabiedrisko mediju likuma ir izņemts ārā pants par sabiedriski konsulatīvo padomi. Vairs nav ar likumu noteikta prasība veidot sabiedrisko konsultatīvo padomi, kuras uzdevums ir "nodrošināt sabiedrības līdzdalību sabiedriskā pasūtījuma un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālās stratēģijas izstrādāšanas procesā", citāts no iepriekš spēkā esošās likuma redakcijas. Jā, konsultatīvā padome ir palikusi NEPLP likumā, taču tā kā NEPLP vairs nav atbildīga par sabiedrisko pasūtījumu, tad tai ir citas funkcijas. Jā, šobrīd sabiedrisko mediju uzraugs ar savu rīkojumu ir izveidojis sabiedriski konsultatīvo forumu, pats izvēloties ogranizāciju pārstāvjus un nosakot to uzdevumus un pilnvaras. Šis forums sanāk 2 reizes gadā uz brīvprātības principiem, līdz ar to jāsecina, ka arī šis veidojums ir tikai sabiedrības pārstāvu iesaistes sabiedriskā pasūtījuma tapšanā imitācija, un plaša sabiedrības grupu pārstāvniecība realitātē netiek nodrošināta. Godīgi un atklāti ir jāpasaka, ka šobrīd sabiedriskā pasūtījuma tapšanā netiek iesaistītas ne lauksaimnnieku, ne kultūras, ne pedagogu organizācijas un to pārstāvji, ne akadēmiskās vides, ne reliģisko organizāciju, ne sabiedrisko organizāciju — gan liberālo, gan konservatīvo pārstāvji, ne uzņēmēju vai arodbiedrību organizācijas u.c. Protams, var teikt, ka ļoti šaurs sabiedrības pārstāvju loks — raidorganizāciju vadības un SEPLP 3 locekļi ir iesaistīti sabiedriskā apsūtījuma radīšanā, taču tas ir ļoti ierobežots un noslēgts cilvēku loks, turklāt viņi paši arī īsteno sabiedriskā pasūtījuma izpildi un pārraudzību. Secinājums – tas pats šaurais cilvēku loks uzdod uzdevumu, paši to izpilda, paši atbild par tā izpildi un uzrauga to.
4. Otra būtiska problēma saistībā ar sabiedrisko pasūtījumu ir tā, ka nav konkrēti nodefinēts, kas tas ir, un kuras budžeta pozīcijas uz to attiecināmas. Savulaik viens no ekspertiem, Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ilmārs Muuls ir precīzi identificējis šo situāciju:
«Galvenā problēma Latvijā ir tā, ka nekur nav definēts, kas tas sabiedriskais pasūtījums tāds ir. Līdz ar to sanāk, ka viss, ko par valsts budžeta līdzekļiem dara, piemēram, Latvijas Televīzija, ir sabiedriskais pasūtījums, tajā skaitā kanalizācijas sūkņu stacijas apkalpošana, kas pārsūknē notekūdeņus no televīzijas torņa uz Daugavas kreiso krastu. Visa valsts budžeta dotācija aritmētiski tiek sadalīta uz gada kopējo pārraidīto stundu skaitu, un tā veidojas vienas stundas «sabiedriskā pasūtījuma» izmaksa. Cik no šīs stundas «cenas» faktiski ir raidījuma satura izmaksas, cik — infrastruktūras, tehnikas amortizācijas, elektroenerģijas un citas izmaksas, neviens līdz šim nav spējis detalizēti izrēķināt. Arī Valsts kontrole 2015. gada revīzijā pēc būtības konstatēja tikai faktu, ka nevar noteikt budžeta dotācijas izlietojuma efektivitāti, bet to, kā problēmu risināt, nepiedāvāja.»
Situācija šobrīd ir tieši tāda pati, nekas nav mainījies, jo viss, sākot no kanalizācijas, ēkas remontiem, administratīvajām izmaksām ietilpst sabiedriskajā pasūtījumā.
5. Kādas blaknes rada šī noslēgtā, ar sabiedrības līdzdalību vāji piesegtā sistēma, kurā jebkurš mēģinājums to pēc būtības reformēt tiek uztverts ar bažām par redakcionālo neatkarību, un uzbrukumu preses un vārda brīvībai?
a. Vispirms, ja tā var teikt, valstiskā ietekme, proti, šādai noslēgtai sistēmai, kurai ir tendence veidot “valsti valstī”, reizēm rodas liels kārdinājums vairs nebūt tikai 4. varai, bet sākt pildīt 1. 2. un 3. varas lomas. Ķeza sākas tad, kad medijs kļūst par politiskās dienas kārtības noteicēju, kad sāk vadīt valsti vai spriest tiesu. Kad sāk zust tā trauslā robeža starp sargsuni, kas uzrauga likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu, bet pats kļūst par to.
Minēšu piemēru, kas man palicis spilgtā atmiņā no viens žurnālistikas kursa izlaiduma. Torīdējā fakultātes dekāne absolventiem lielajā aulā, sakot uzrunu, novēlēja kā augstāko žurnālistika sasniegumu — lai jums izdodas atklāt korupciju kādā pašvaldībā.
Vai te tomēr nenotiek pienākumu un sfēru sajukums? Vai tikai man tā šķiet?
b. Otrs šādas noslēgtas vides lielais risks ir iekšējs — cilvēciska negodīguma, nesodāmības un augstprātības izpausmes. Risks tikt kārdinātiem ar varu, ietekmi un slavu, un brīžiem šīs cilvēciskā grēka izpausmes ir redzamas jo koši — kad žurnālists lielākas sensācijas, ietekmes vai rezonanses dēļ sāk kādu faktiņu nedaudz pietušēt, bet kādu atkal ļoti izcelt, kaut ko nedaudz noklusēt un kaut ko īpaši akcentēt, proti, manipulēt ar informāciju. Šajā sakarā ir vecs žurnālistu joks, kurā, kā katrā jokā, ir daļa joka: redzu govi, rakstu — divas.
c. Un te sākas trešā blakne, kuru vistiešāk izjūt arī skatītāji un klausītāji — fakti, kas tikai pa pusei ir patiesība, it kā pateiktas, bet tomēr piepuškotas faktu interpretācijas un pat ziņu sižetos un diskusiju raidījumu žurnālistu viegli nolasāmās politiskās simpātijas. Starp citu, uz šo lietu — jaukt ziņas ar viedokli vēl apmēram 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas t.s. postpadomju valstu sabiedriskajāma raidorganizācijām kā trūkumu norādīja veco demokrātiju eksperti, minot to kā būtisku atškirību starp vecajam un jaunajām Eiropas dalībvalstīm.
Ko darīt?
Ir diva veida risinājumi, kā plašāku sabiedrības pārstāvniecību strukturāli iesaistīt sabiedriskā pasūtījuma tapšanā, politiski nejaucoties redakcionālajā saturā. Viens no tiem ir paplašināt un likumā noteikt konkrētu sabiedrības grupu pārstāvniecību uzraugošajā institūcijā SEPLP. Proti, lai tajā nebūtu vairs 3, bet, piemēram, 15-17 locekļu, kas nebūtu nekāds kliedzošs piemērs uz citu valstu fona. Piemēram, tepat Lietuvā to ir 13. Tie visi nav pilna laika locekļi, iespējams arī Latvijā tie būtu padomes locekļi ar mazākām pilnvarām un fukcijām nekā pilna laika padomes locekļiem, bet paplašinātā sastāva pārstāvjiem sabiedriskā pasūtījuma tapšanā arī pilna laika slodze nemaz nebūtu nepieciešama. Tas izpaustos tā, ka likumā būtu noteikts — viens delegāts no Lauksaimnieku organizācijas, viens no Pašvaldību savienības, viens delegāts no augststākās izglītības padomes, viens no Zinātņu akadēmijas, viens no Tirdzniecības kameras, viens no reliģiskajām organizācijām, u.t.t. Turklāt likumdevējam būtu jāparedz konkrētas sabiedriskā pasūtījuma veidošanas funkcijas, kas SEPLP paplašinātajam sastāvam būtu jāizstrādā, piemēram, līdzīgi ka Francijā, kur sabiedriskajam pasūtījumam tiek noteiktas raidlaika tematika, turklāt arī paredzot bezmaksas ētera laiku noteiktām sabiedrības grupām, tostarp visām parlamentā pārstāvētajām partijām (ne tikai priekšvēlēšanu laikā), arodbiedrībām un profesionālajām biedrībā, kuras tiek pārstāvētas nacionālajā līmenī. Latvijā sabiedriskajam pasūtījumam varētu noteikt arī proporcionalitāti pārraidāmajam saturam, proti, tik un tik procenti sociālo partneru tematikai, tik un tik procenti par zinātni un izglītību, tik un tik procenti Saeimā parāvētajiem politiķiem vienādās devās un tik un tik procenti ārpusparlamenta partijām, kultūrai — tik, zinātnei — tik.
Otrs variants, kas, manuprāt, Latvijas gadījumā būtu piemērotāks, jo jau ir bijis, bet šobrīd no SEPLP likuma ir pazudis, proti, sabiedriski konsultatīvā vai labāk — sabiedriskā padome pie SEPLP. Turklāt ar iespējami plašu pārstāvniecību — varbūt ne tik lielu kā Vācijā, kur uzraugošajās institūcijās ir ne tikai federālo zemju pārstāvji, bet arī nacionālajā mediju padomē vairāk nekā 70 locekļu. Latvijas gadījumā tie varētu būt 20-25 delegāti.
Lai izvairītos no formālas, tikai uz papīra uzrakstītas sabiedriskās pārstāvniecības, skaidrības labad tā varētu būt sabiedriskā padome (bez vārda "konsultatīvā") ar likumdevēja skaidri noteiktām pilvarām un plašākām funkcijām, nekā savulaik pie NEPLP darbojošā, kuras padomus varēja ņemt vērā, bet varēja arī neņemt.
Secinājumi. Vispirms SEPLP likumā atgriezties pie noteiktiem kritērijiem sabiedriskā pasūtījuma satura definēšanā. Tas būtu īpaši būtiski tagad, kad ir izveidots mediju ombuds, jo tādā veidā tiktu radīti skaidri nosacījumi, kādiem kritērijiem jaātbilst sabiedriskā pasūtījuma saturam. Tad, kā tas ir likumā noteikts, jebkuram cilvēkam būtu iespēja ombudā vērsties pēc atzinuma par sabiedrisko mediju satura atbilstību normatīvajiem aktiem.
Otra lieta — Šobrīd, kad tiek veidots apvienotais sabiedriskais medijs, būtu ideāls laiks atgriezties pie pārbaudītām, konservatīvām un citās valstīs aprobētām sistēmām un būtu jārada caurskatāms, saprotams veidojums plašākai un reālai sabiedrības pārstāvju iesaistei sabiedriskā pasūtījuma veidošanā un uzraudzībā. Un ne tikai uz papīra. Turklāt ieguvēji šajā gadījumā būtu arī paši sabiedriskie mediji, kuru radītajam saturam noteikti pieaugtu sabiedrības uzticēšanās. Ekspertu izteikumi pērn notikušajā sabiedrisko mediju konferencē liecināja, ka skatītāju un klausītāju vidū uzticēšnass sabiedriskajiem medijiem ir zem 50 %, konkrēti 44-45 % atkarībā no platformas. Tāpēc arī paši sabiedriskie mediji ir ieinteresēti, lai cilvēki redzētu vairāk sev interesējošus tematus un raidījumus un vairāk uztvertu sabiedriso medijus kā sev atbilstošus.
Eva Lūse
Pārējās IV sesijā izskanējušās runas:
Sanita Upleja-Jegermane
Jāzeps Baško
Andis Kudors
Māris Kūlis
